Romāns
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu 

Kad pirmā rokas granāta sprāga pagalmā, sieviete izstiepās visā garumā uz priekšnama flīžu grīdas. No vārtu puses viņa izdzirda graboņu un saklausīja arī kritienu, taču kareivi ieraudzīja vienīgi pēc garāka brīža, kad iedrošinājās pacelt galvu. Viņš gulēja pagalmā, un viņam asiņoja plecs. Kustējās viņš ļoti vārgi, un viņa bruņucepure tad skrāpēja zemi. Viņam, rāpjoties pāri žogam, no rokas bija izkritusi mašīnpistole. Atsitusies pagalmā pret zemi, un tās laide bija nolauzta.

Trokšņi piepeši kļuva klusāki. Šaudīšanās attālinājās vairāk uz sādžas pusi. Garām aizžvadzēja daži tanki, un ap viensētu iestājās klusums. Tad Anna saņēmās, cēlās augšā un pa pagalmu steidzās pie krieva, kas nikni skatījās uz viņu un mēģināja celties. 

Viņa atrāvās atpakaļ, kad viņš vāciski uzbrēca: “Prom no šejienes!” Tomēr viņa redzēja arī, ka viņa seja bija bāla un ka viņš ir zaudējis daudz asiņu. Viņa ievēroja, ka viņa spēki mazinājās un ka viņa acu zibeņi pamazām dzisa.

“Vai tad jūs runājat vāciski?” viņa apjukusi jautāja.

“Prom no šejienes!”

“Jūs esat ievainots ... “

“Neaiztieciet mani!” draudīgi brīdināja vīrietis. “Man vēl pietiks spēka nonāvēt kaut desmit tādas fašistes kā jūs!”

Tad viņš atkrita atpakaļ. Viņš bija zaudējis samaņu.

Kā viņa viņu ievilka mājā, to pēc tam viņa vairs īsti nespēja atcerēties. Viņa asinis nosmērēja viņai drēbes. Taču viņa domāja tikai vienu domu: viņš nedrīkst nomirt. Savu viņa darīja bez prātošanas, un viņa būtu darījusi to pašu, ja šis ievainotais būtu bijis nevis krievs, bet gan vācietis. Viņa izģērba viņu un pārsēja rētu viņa plecā. Tur bija liels, dziļš caurums; šāviņš viņam bija trāpījis brīdī, kad viņš metās pāri dārza žogam. Viņai izdevās apturēt asiņošanu un uz īsu brīdi palīdzēt viņam atgūt samaņu. Tomēr viņš bija zaudējis daudz asiņu un no viņa lūpām nāca tikai neskaidra lallināšana.

Kad vēlāk patruļa pārmeklēja mājas un ienāca arī pie Annas, viņa ieveda kareivjus pie ievainotā. Neuzticēdamies Annai, viņi nostādīja viņu ar seju pret sienu un pārmeklēja māju. Kāds aizsteidzās uz sādžu un atrada virsnieku, kas saprata dažus vārdus vāciski. Viņš nopratināja Annu un desmitām reižu jautāja viņai vienu un to pašu. Kā viņai ienācis prātā viņu pārsiet un uzņemt mājā? Kāpēc viņa nav aizbēgusi?. Kas ir viņas vīrs?

Virsnieks bija ebrejs un viņai to arī pateica, uzmanīgi skatīdamies uz viņas seju.

“Reiz es strādāju pie kāda ebreja,” klusi sacīja Anna. Vēl vienmēr stāvēdama pie sienas, bet nu jau ar seju pret istabu, un viņa paskatījās uz virsnieku. Vienlaikus viņa pamanīja to otru, kas ar aizvērtām acīm gulēja gultā un nemierīgi elpoja.

“Es strādāju pie viņa, līdz kamēr viņi viņam visu salauza un viņu aizveda,” viņa sacīja. “Līdz pēdējam brīdim es paliku pie viņa. Viņš ir bijis vienīgais cilvēks, kas pret mani izturējās labi.”

Virsnieks kodīja lūpas. Viņš atbildēja klusām, it kā lai netraucētu ievainoto: “Līdz pēdējam brīdim. Pēc tam tu paņēmi viņa dārglietas un zeltu un aizgāji projām. Mēs zinām visu.”

“Nē,” viņa sacīja. “Jūs nezināt visu.”

Taču viņš dusmīgi uzkliedza: “Klusē! Es neesmu saticis vēl nevienu vācieti, kurš gatavs uzņemties atbildību par vāciešu noziegumiem!”

Ievainotais krieviski nomurmināja dažus neskaidrus vārdus.

“Iedodiet viņam ūdeni!” pavēlēja virsnieks.

Viņš nolika sargposteni pie ievainotā, jo viņu nevarēja transportēt un sādžā sanitārautomobiļu vēl nebija. Sargs sēdēja pie gultas un turēja rokās šaušanai gatavu mašīnpistoli. Viņš vēroja Annu, un, kad viņa drudzī karstošajam ievainotajam deva ūdeni, viņai pašai vispirms bija tas jāiedzer.

Uzlidojums sākās divas stundas pirms tam, kad atkal sādžai uzbruka vācieši. Lidmašīnas kaukdamas drāzās pāri laukiem un šāva uz visu, kas kustējās. Tālumā dārdināja daži tanki. Vācu ražojuma.

Anna nekad nespēja noskaidrot, vai viņi ievainoto vienkārši aizmirsa, vai arī aizgādāt prom viņu nebija iespējams. Sargs izdarīja draudīgu žestu un skriešus aizlikās sādžas virzienā. Viņai šķita, ka viņš gribēja dabūt kādu automobili, ar ko ievainoto aizvest. Taču tālu viņš netika, jo lidotāji riņķoja virs ceļa un pusceļā starp Annas viensētu un sādžu viena no lāsainajām mašīnām metās lejup, un sargkareivis palika guļam ceļa malā. Tai pašā laikā pāri viensētai jau aizkauca pirmie prettanku šāviņi, kas uzsprāga sādžā. Kauja plosījās kādas pāris stundas, tomēr sādžu aizstāvošo sarkanarmiešu un uzbrūkošo vērmahta apakšvienību cīņās stiprākās izrādījās pēdējās, un Annas mājās atkal ieradās patruļa, tikai šoreiz – vācu. Anna izgāja pagalmā viņiem pretī. Viņi blenza uz viņu kā uz rēgu un tad pajautāja par krieviem. Anna papurināja galvu. Viņa neuzdrīkstējās patruļas vadītājam paskatīties acīs, taču viņš uztvēra to pavisam citādi un atteicās no mājas pārmeklēšanas. Viņš viņai tikai līdzjūtīgi sacīja: “Nabaga sieviete! Jūs noteikti esat daudz ko pārcietusi. Ja jums vajadzīga palīdzība, atnāciet uz sādžu! Mēs tad skatīsimies, kas mums būtu darāms.”

Viņa neievēroja, ka durvis uz istabu, kur gulēja ievainotais, viņa bija atstājusi vaļā. Kad patruļa vairs nebija redzama un viņa atgriezās pie krieva, viņš gulēja, atvēris acis, un klusi vaicāja: “Kāpēc jūs to darījāt? Vai jūs zināt, ko tas jums nozīmē?”

“Vai ūdeni gribat?” jautāja viņa. “Man ir augļi pagrabā un ķiršu sula. Vai gribat?”

“Jūs nošaus.”

“Vai jūsu brūce vēl stipri sāp?” viņa jautāja.

“Sādžas cilvēki jūs nosūdzēs ... ” viņš sacīja.

“Neviena, izņemot mani, sādžā nav,” viņa spītīgi apgalvoja. “Guliet mierīgi, jūs nedrīkstat tā piepūlēties!”