Dzeja
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu. 

Mūsu spalvainie priekšteči tupēja
kokos mūžmežā, dusmīgi bļāvs.
Tomēr mūžīgi tie tur neizturēja –
ir pasaule asfaltā, namus jau
ceļ līdz trīsdesmitajam stāvam.

No blusām tiem aizbēgt izdevies
Uz telpām centrālapkurinātām.
Var sēdēt un telefonu griezt.
Un joprojām šiem zeļļiem nagi niez
uz to pašu, kas kokos bij prātā.

Gan dzirdams, gan redzams tālu tiem,
Tie sajūt, kas kosmosā kustas,
Tie moderni elpo un salutē.
Ši zemeslodīte mācīta tiek
un skalota šķērsām un krustām.

Tie vēstules aizšauj pa caurulēm
Tie mikrobus audzē un galē,
Tie dabu ar ērtībām apveltīt lemj.
Tie gaisa skrējējas mašīnas ņem
un nedēļas divas debesīs paliek.

No apēstā atlikumproduktiem
tie ražo ne mazumu vates.
Pat asinsgrēks ārstējams tiem/
Ir saskaldīts atoms. Un stila pētniekiem
jau noteikts Cēzara pēdu platums.

Ar viu galvām un mutēm progresā
tiek cilvēce virzīta svētīgi.
Bet vienlaikus viņi pamatā,
Ja paskatās vērīgi, ir tik un tā
joprojām tie paši pērtiķi.

Piezīme. Latvijā dzimušo cilvēku neapturamais sarukums paradoksāli nez kāpēc jau vairāk nekā piecpadsmit gadus iet roku rokā ar it kā inteliģentu pasaules dzejas klasikas nelasītāju procenta pieaugumu vēl kaut cik grāmatas lasošo vidū. Vajadzētu šo savādajiem izglītotiem intelektuāļiem raksturīgo procesu vismaz palēnināt.

Atdzejotājs