Traģēdija
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu izraudzīta liela daļa no lugas pirmā cēliena 

PIRMAIS CĒLIENS

Uz skatuves – prinča kabinets

P i r m a i s s k a t s

Princis sēž pie rakstāmgalda, uz kura ir kaudze vēstuļu un dokumentu; daļu no šiem papīriem viņš izskata.

P r i n c i s. Sūdzības, žēlabas, nekā cita! Lūgumraksti, lūgumraksti vien! – Bēdu lietas, un ir, kas mūs vēl apskauž! – Domāju, ja mēs visiem spētu palīdzēt, mūs varētu apskaust. – Emīlija? (Ņemdams vēl vienu lūgumrakstu un meklēdams parakstītāja vārdu.) – Emīlija? – Tikai Emīlija Bruneski, bet ne Galoti. Nav Emīlija Galoti! – Ko šī Emīlija Bruneski grib? (Viņš lasa.) Prasa daudz. Ļoti daudz. – Bet viņas vārds ir Emīlija. Jādod! (Viņš parakstās un zvana. Ienāk kambarsulainis.) Priekšistabā vēl neviena no padomniekiem nav?

K a m b a r s u l a i n i s. Nav.

P r i n c i s. Dienu esmu sācis pārāk agri. – Ir tik skaists rīts. Vēlos izbraukt. Lai marķīzs Marinelli mani pavada! Lieciet viņu pasaukt! (Kambarsulainis aiziet.) – Vairs nevaru pastrādāt. – Biju tik mierīgs, kā to iedomājos, tik mierīgs. – Te pēkšņi kādai nabaga Bruneski vārds ir Emīlija – miers ir prom, un viss! –

K a m b a r s u l a i n i s (ienāk atkal). Aizsūtīju saukt marķīzu. Un vēl ir grāfienes Orsīnas vēstule.

P r i n c i s. No Orsīnas? Lieciet to tur!

K a m b a r s u l a i n i s. Viņas ziņnesis gaida.

P r i n c i s. Atbildi sūtīšu, ja būs vajadzīga. – Kur viņa ir? Pilsētā? Vai savā villā?

K a m b a r s u l a i n i s. Vakar viņa ieradās pilsētā.

P r i n c i s. Jo sliktāk – labāk, es gribēju teikt. Jo mazāka ir jēga ziņnesim te gaidīt. (Kambarsulainis aiziet.) Mana dārgā grāfiene! (Ņemdams vēstuli rokā, dusmīgi.) Tikpat kā izlasīta! (Nomet atkal to uz galda.) – Jā, reiz es domāju, ka viņu mīlu! Ko gan visu reizēm nedomā! Varbūt es toreiz viņu arī patiešām mīlēju. Taču – toreiz!

K a m b a r s u l a i n i s (ienāk vēlreiz). Gleznotājs Konti grib, lai atļaujat – –

P r i n c i s. Konti? Ļoti labi, lai ienāk! – Viņš iedabūs man galvā citas domas. – (Pieceļas kājās.)

O t r a i s s k a t s

Princis un Konti.

P r i n c i s. Labrīt, Konti! Kā jums klājas? Ko dara māksla?

K o n t i. Princi, māksla nāk pēc maizes.

P r i n c i s. Tas viņai nav jādara, to viņa pat nedrīkst – manā mazajā valstī noteikti nē. – Tomēr māksliniekam jāgrib arī strādāt.

K o n t i. Strādāt? Tā viņam ir bauda. Taču nepieciešamība strādāt pārāk daudz var viņa mākslinieka vārdu pazudināt.

P r i n c i s. Domāju ne jau daudzus darbus, bet daudz, nedaudzus darbus, toties cītīgi. – Jūs taču nenākat tukšā, Konti?

K o n t i. Es atnesu portretu, par kuru man bija jūsu gaišības pavēle. Un atnesu vēl vienu, par kuru jūs neko nepavēlējāt, taču tas ir pelnījis, lai to redzētu –

P r i n c i s. Kas gleznots? – Es tā kā gandrīz neatceros –

K o n t i. Grāfiene Orsīna.

P r i n c i s. Patiesi! – Pasūtīju gan pirms mazliet ieilguša laika.

K o n t i. Mūsu daiļās dāmas nav gleznojamas katru dienu. Grāfiene triju mēnešu laikā ir izšķīrusies pozēt tieši vienreiz vien.

P r i n c i s. Kur darbi ir?

K o n t i. Priekšistabā. Es tos ienesīšu.

T r e š a i s s k a t s

P r i n c i s.

Viņas glezna! – Lai! – Viņas attēls taču nav viņa pati. – Un varbūt viņas attēlā es atradīšu atkal to, ko viņas personā vairs nesaskatu. – Bet es to negribu vēlreiz atrast. – Šis apgrūtinošais gleznotājs! Droši vien viņa viņu piekukuļojusi. – Tas pat būtu vēlami! Ja viņas cits attēls, kas gleznots ar citām krāsām, uz cita fona – atkal manā sirdī ieņemtu vietu. – Tiešām, man šķiet, es ar to būtu apmierināts. Kad es tur mīlēju, allaž biju priecīgs, viegli pacilāts un nesatraucams. – Tagad es esmu visa tā pretstats. – Tomēr nē, nē, nē! Omulīgāks vai neomulīgāks, tomēr tāds es esmu labāks.

C e t u r t a i s s k a t s

Princis. Konti nāk iekšā ar gleznām. Vienu no tām viņš apgriež otrādi un atbalsta pret krēslu.

K o n t i (novietodams apskatīšanai otru gleznu). Princi, es jūs lūdzu ņemt vērā mūsu mākslas robežas! Daudz kas no tā, kas mākslā ir vispievilcīgākais, atrodas ārpus tām. – Nostājieties, lūdzu, tā!

P r i n c i s (pēc neilgas skatīšanās gleznā). Lieliski, Konti – noteikti lieliski! – Tas attiecas uz jūsu mākslu, uz jūsu otu. – Taču ir glaimots, Konti, pilnīgi, bezgalīgi glaimots!

K o n t i. Šķiet, ka oriģināls tādās domās vis nebija. Arī patiesībā nav necik vairāk glaimots, kā mākslai jāglaimo. Mākslai jāglezno, kā jau plastiskā daba – ja tāda eksistē – ir tēlu iecerējusi: atmetot atkritumus, kurus pretestību izrādošā viela rada neizbēgami, atmetot postījumus, ar kuriem laiks pret šo tēlu cīnās.

P r i n c i s. Domājošs mākslinieks turklāt savam darbam dod papildu vērtību. – Tomēr oriģināls, jūs sakāt, neievērojot to, uzskatīja –

K o n t i. Piedodiet, lūdzu, man, princi! Oriģināls ir persona, kurai jāizrāda gods. Par viņas nepilnībām es neko teikt nevēlos.

P r i n c i s. Kā jums labpatiks! – Un ko sacīja pats oriģināls?

K o n t i. „Esmu apmierinā

P r i n c i s. Ne...neglītāka? – Jā, tas ir īstais oriģināls!

K o n t i. Un ar kādu sejas izteiksmi tas teikts – no kuras, protams, viņas portrets nerāda ne zīmes, nemodina nekādas aizdomas.

P r i n c i s. To es arī domāju! Tieši tai ziņā redzu bezgalīgu pieglaimošanos. – Ak, es pazīstu šo lepno, ņirdzīgo izteiksmi, kura izķēmotu pat grācijas seju! – Nenoliedzu, ka skaista mute, kas reizēm mazliet zobgalīgi savelkas, nereti tāpēc ir daudz skaistāka. Bet, ziniet, tikai mazliet. Nedrīkst savilkties līdz grimasei, kas gadās mūsu grāfienei. Turklāt acu uzraudzībai saldkaislākās zobgalības jāierobežo. – Tādu acu mūsu krietnajai grāfienei vispār nav. Nav arī pat šajā gleznā.

K o n t i. Jūsu gaišība, esmu ārkārtīgi samulsis. –

P r i n c i s. Un par ko? Visu, ko māksla no grāfienes lielajām, izcilajām, stīvajām, stingajām medūzas acīm var izveidot labu, jūs, Konti, esat godīgi izveidojis. – Vai es teicu „godīgi”? – Ja būtu mazāk godīgi, būtu godīgāk. Jo sakiet, lūdzu pats, Konti, vai šis portrets dod iespēju novērtēt grāfienes raksturu? To taču vajadzētu gan. Lepnību Jūs pārvērtāt cienīgumā, ņirdzīgumu smaidīgumā, tieksmi uz pārspīlētu sērīgumu – maigā grūtsirdībā.

K o n t i (mazliet saīdzis). Ak, princi, mēs, gleznotāji, rēķināmies ar to, ka gatavo portretu ņems tikpat kaislīgs pielūdzējs, kāds viņš bijis, darbu pasūtot. Mēs gleznojam ar mīlestības acīm, un mīlestības acīm vajadzētu arī mūs vērtēt.

P r i n c i s. Jā, bet, Konti, – kāpēc jūs ar to neatnācāt agrāk, pirms mēneša? – Lieciet to prom! – Un kas ir otra glezna?

K o n t i (paceļ uz augšu otrādi nolikto gleznu). Arī sievietes portrets.

P r i n c i s. Tad es gribētu to drīz – labāk nemaz neskatīties. Jo ideālam šeit (ar pirkstu rāda uz pieri) jeb vai drīzāk šeit (norāda uz sirdi) tas tik un tā netiktu klāt. Es gribētu, Konti, apbrīnot jūsu mākslas izpausmes citās tēmās.

K o n t i. Var būt māksla, kas ir vairāk apbrīnas vērta, bet noteikti neviena tās tēma nav vairāk apbrīnas cienīga kā šī.

P r i n c i s. Varu derēt, Konti, ka tā ir paša mākslinieka sirds pavēlniece. (Tikmēr mākslinieks pagriež gleznu pret princi.) Ko es redzu? Tas ir jūsu darbs vai manas fantāzijas veidojums? – Emīlija Galoti!

K o n t i. Kā, lūdzu? Princi! Jūs pazīstat šo eņģeli?

P r i n c i s (mēģina saņemties, vienlaikus ne uz mirkli nenovērš acis no gleznas). Tā pa pusei! –Tik daudz, lai satiekot atkal pazītu. – Pirms pāris nedēļām es viņu kopā ar māti ieraudzīju kādā biedrībā. Pēc tam manīju viņu tikai svētvietā, kur lieki blenzt neklājas. Pazīstams man ir arī viņas tēvs. Viņš nav mans draugs. Viņš visvairāk pretojās manām pretenzijām uz Sabionetu. Vecs zaldāts, lepns un rupjš, tomēr krietns un godīgs!

K o n t i. Tēvs! Šeit mūsu priekšā ir viņa meita.

P r i n c i s. Dieva vārds! Kā atspulgs spogulī, mats matā! (Joprojām viņa acis skatās tikai uz portretu vien.) Konti, jūs taču zināt, ka mākslinieku pa īstam slavē tieši tad, kad, redzot viņa radīto, aizmirst par slavēšanu.

K o n t i. Tik un tā šis darbs lika man būt ļoti neapmierinātam ar sevi. – Un tomēr vienlaikus es esmu ļoti apmierināts ar savu neapmierinātību ar sevi pašu – – Ak! Kāpēc gan mēs nevaram gleznot tieši ar acīm! Garajā ceļā no acs līdz rokai un līdz otai pārāk daudz kas pazūd! – Taču, kā jau teicu,
es zinu, kas šeit pazudis un kādēļ tam bija jāpazūd. Un ar zaudēto es arī lepojos, vēl lielākā mērā nekā ar to, kam neļāvu pazust. Jo zaudētais vairāk nekā saglabātais ļauj man atzīt, ka esmu tiešām liels mākslinieks, vienīgi mana roka ne vienmēr ir tāda mākslinieka roka.

Precizējums par G.E. Lesinga lugas EMĪLIJA GALOTI tulkojumiem teātros Latvijā.

Jau pēc grāmatas iespiešanas konstatētas pāris neprecizitātes. 133.lappusē nav pareizs apgalvojums “pirmais latviskojums”.

Traģēdijai “Emīlija Galoti”, kā man 22.03.2017. kļuvis zināms, ka šis visdrīzāk varētu būt jau trešais latviskojums, tomēr pirmais, kas publicēts grāmatas veidā. 4.lappusē savukārt būtu bijis derīgi pieminēt, ka luga “Emīlija Galoti”ir izrādīta arī latviešu valodā – Rīgas latviešu teātrī 1896.gadā, izmantojot, visticamāk, Jēkaba Velmes tulkojumu, par kura rokraksta turpmāko likteni gan var tikai minēt.

Turklāt, turpat, 4. lappusē vēlami bija atgādināt arī par 1957.gada maijā notikušo “Emīlijas Galoti” Izrādi Leona Paegles Valsts drāmas teātrī Valmierā. (Režisore Anna Lāce, Emīlijas Galoti lomā – Māra Zemdega, piedalījušies aktieri:E.Sukurs, B.Priedītis, A.Martinsons, A.Vidiņš, M.Adamova un V.Liepiņa.)

Tulkotājs Imants Tuņķelis.