Fragments lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu

Dzirdēts – ja ar dāmu nevar bērnus baidīt.

Tad tās īstais gan jau viņu sameklēs

Tradīcijas kopjot un ar maisu gaidot,

Reiz jūs sapratīsit, cik tas samelots.

Veselai un sveikai gribas augstā plaukta...

Ļauno lozi spriedze vai man devusi tāpēc?

Iznīkst īstais, sacerētais, nesasauktais,

Mīļais, kas bez meklēšanas pazaudēts.

Mani ārste “P” bez bažām pēta,

Mājās braucu saslavēta.

Progress lielāks esot nekā cerēts,

Režīms derēja un derēs.

Turpmāk varot nostiprināt vinnēto,

Apstarojot iepriekš minēto.

Bet par azartspēli tapis viss kas,

Arī starojums man riskants.

Virve pāri aizai. Notrīc kājas.

Soļo tālāk, dejotāja!

Saulains un rožains pie manis nāk augusts,

Dzimšanas diena ar radiem un draugiem.

Atmestas dienas par šausmām un draudiem,

Nākotnē atkal ar cerībām raugos.

Parastais dzīvesveids nesen bija ārpus manis un aiz,

Tagad tas atprasīts, atciests un atkarots,

Bet joprojām pareizs ceļš jāmeklē vairāk par maizi

Un vēl jāzīlē, cik no tā atkarīgs.

Bet, kad ārstēties atļauts stilā jau brīvā,

Nevaru ilgāk lēnīgu kvēpšanu ciest!

Atsāku Zinību dienā pa īstam dzīvot,

Skolas darbā kā Dzimtenē atgriezusies.

Acis ir, kas mani gaida,

Ausis ir, kas dzirdēt grib,

Vēl es varu –  pilnā gaitā

Domas padzenāt, lai zib!

Velns lai nerauj, Dievs lai neņem,

Dejot ļauj virs bezdibeņa!

Kājas ir, kas cer nākt blakām,

Sirdis ir, kas līdzi jūt.

Pārāk daudz man vēl ir sakāms,

Vai es drīkstu – nepagūt?

Velns lai nerauj, Dievs lai neņem,

Dejot ļauj virs bezdibeņa!

Stundas. Pulciņš. Pasākums.

Zvaigžņu dienas. Nedēļas.

Izjaukts līdzsvars. Pārbaude.

Mostas tomēr. Neģēlis.

V

Vēl mierinājums zara galā,

Tur zvirbuļbalss, šķiet, čivina “varbūt... “,

Bet kājas iestieg smagā mālā.

Jau atgūtais kāpēc tik strauji zūd?

Un darbs uz brīdi aizslīd melnā tālē,

Kaļ galvā dzeņi to, kam lemts nav būt.

Bet tad, kad beidzot ir no dubļiem izkāpts,

Kāds citāts anonīms sāk prātā milzt:

“Asiņaino kreklu plēsis driskās,

Klusēdams, bez vaida jūrnieks mirst... “

“— Ko, skolotāj, vai atkal ārstēsities?

Nav taisnīgi, ka bieži Jūsu trūkst.

To, ko Jūs stāstāt, nepateiks tā citi,

Kaut vai par pirātiem, turklāt vēl atklājējiem,

Mēs klausīties ar lielu aizrautību spējām,

Bet Jūsu viedokli nu gribam lūgt,

Kā mīlēt, līgavaini izvēlēties,

Par sevi, kā to varat iztēloties?

Ja nē, mums skaļi jāsauc: ”Rūgts, rūgts, rūgts!”

Mums, lielām meitenēm, ir dabas dotas dziņas...

Bez šaubām, aso zēnu vien vērts saukt par Viņu,

Var nebūt bandīts tas, bet pirātam gan jābūt katrā ziņā!“

“— Diez vai Jūs griežaties pie īstā adresāta:

Kad saku “mīla”, ģeogrāfija man prātā.

Bet lai jau būtu.

Ģeogrāfes ilgas pēc pirāta.

Šur vai tur ir brašs un godīgs pirāts,

Pirāts meklē to, kas viņu prec,

Es ar brašo puisi būtu vīrā,

Diemžēl skatiens viņu nesaredz.

Brašais kāpis leduskalnā lūrēt,

Acīs kaisle starmetējus dedz.

Burukuģis Sapnis ienāk jūrā,

Puisis atsperas un kuģī lec.

Lielais Sapnis drāžas pilnās burās,

Puisis himnu mīlai skaļi rēc,

Kuģis saldās peld un sāļās jūrās.

Manas acis viņu nesaredz.

Pirāts ruma glāzi iecērt ribās,

Nesaprazdams, kāpēc rīkle svilst.

Tikt pie labas sievas tā tam gribas,

Ka pat mati nost no galvas dilst.

Braucis viņš no Litorīnas jūras,

Un no mūsu Mias krastā lec.

Ak un vai! Kas groza manas jūtas?
Kāpēc pirāts šķiet man jau par vecs?