Jaunumi:

Pēc mājas lapas redaktora domām, tās izveidošana jau pati par sevi ir vērā ņemams jaunums un, jācer, ne tikai tās veidotājiem vien. Konkrētāk iztirzājot Zinta Zīmes dzejdarbu nupat klajā laisto izlasi “Ceļu līkumi, gali un negali”, piemēram, mums, tā rediģētājiem, dažbrīd negaidītus, jaunus pārsteigumus ir spējuši sagādāt pat pirms vairākiem gadu desmitiem radušies, arī pasen publicētie, mums zināmie sacerējumi, kas  salikti iepriekš nebijušā kompozicionālā secībā un kārtojumā vispār, ievirzīti jaunā kontekstā un papildināti ar ilustrācijām, atsevišķās vietās vēl ar ko citu, agrāk nevienam latviešu valodā nepazīstamo.

Mājas lapas redaktors un izdevējprojektu galvenais īstenotājs par sevi: 

Šobrīd uzskatu par pieņemamu šajā sakarā ievietot tikai vienu īsu fragmentu no mana raksta

“Izdevējprojektu īstenotāja dzīves gājuma konspekta konspekts“, kas publicēts Cēsu kultūras biedrības “Harmonija” literārajā biļetenā 2017.aprīlī  (Nr.54) un pārstrādātā, nesaīsinātā veidā būs lasāms izdevuma “LLL” (Literatūras Līdzjutēju Lapas”) Nr.8.

Izdevējprojektu īstenotāja dzīves gājuma konspekta konspekts.

Es, Imants Tuņķelis (oficiāli Imants Oļģerts Tuņķelis), esmu dzimis 1938.gada 4.jūnijā, zemnieku (jaunsaimnieku) ģimenē toreizējā Ilūkstes apriņķa Aknīstes pagasta “Zemīšos”. Tēvs, pārpūlējies darbā, saslima un nomira 1940.gada martā. Māte izaudzināja mūs, trīs brāļus. Vēl divi mani brālīši nomira, nepaspējuši nodzīvot pat divus gadus.

Mācīties sāku Kalnaģeidānu četrklasīgajā pamatskolā 1946.gadā, ko pabeidzu trijos gados. Pēc tam trīs gadus mācījos Aknīstes nepilnajā vidusskolā. No tās šķīros 1952.gadā, saņēmis septītklasnieka gatavības apliecību.

Tad iestājos Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā. 1957.gadā pēc visu četru kursu izstudēšanas mani izlaida gūt laimi darbā ar jaunākā agronoma biškopja dārzkopja titulu. Lauksaimnieciski darbojos gan dzimtajā kolhozā, gan Gārsenē, kolhozā “Sarkanā Zvaigzne”. Tā kā tad, starp citu, slimoju ar tuberkulozo bronhadenītu, tad īsti enerģisks nebiju. Manu darbu novērtēja vienīgi par apmierinošu. Epizodiski tad notika arī mana mēģināšanās literatūrā (pāris lokāla mēroga publikācijas, nekas necik slavējams). Turēdams sevi diezgan pamatotās aizdomās par kvalifikācijas hronisku nepietiekamību, literāro mēģināšanos palaikam atmetu vispār.

Tad man sākās nelaimīgas laimes gadi. Tuberkulozes ārstēšanā tolaik nebūt ne zemē metamā Latvijas PSR medicīna pamanījās mani atkopt tiktāl, ka es kļuvu derīgs plašās Dzimtenes aizstāvībai obligātajā karadienestā. Tur piedzīvoju arī ne pārāk uzjautrinošās Kubas krīzes dienas, kad citkārt aizliegto svešzemju “balsu” klausīšanos mums, radiotelegrāfistiem, komandieri tieši uzlika par pienākumu. Lielo, konfliktējošo valstu agresīvo cīņu par mieru tas gan neietekmēja un ne pārāk nemierīgais miers spēja saglabāties.

1963.gada vidū man bez jebkāda nolūka, kas būtu vērsts pret Padomju Armiju un padomju varu, gadījās pasūtīt uz ne pārāk labu vietu rotas komandieri un viņš man sāka sagādāt neparedzētas neērtības. Tas mani uztrauca, un reiz, vingrojot uz stieņa, es nelaimīgi nokritu uz galvas. Vietējās sanitārās daļas mediķi konstatēja man kustību koordinācijas traucējumus, ārstēja tos, bet ārstēšana neiedarbojās. Maskavas apgabala Solņečnogorskas kara hospitālī cīniņš par manu iepriekšējo stāvokli notika neatlaidīgāk un droši vien gudrāk, bet arī ne īpaši sekmīgi. Izcilajiem mediķiem tas kādā brīdī laikam apnika, un man par pārsteigumu viņu sastādītā komisija nolēma mani demobilizēt vienu gadu pirms toreizējā dienesta termiņa beigām (trim gadiņiem).