Stāsts
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu

[Pirmais fragments] :

Bija piektdiena, 1952.gada 11. aprīlis. Vecajā iekārtā to svinētu kā Lielo Piektdienu. Un angliskumā grimušo pēcstundnieku rindas auga kā nekad. Zvanam izskanot, par to sadrūmuši bija jau deviņi zēni un četras meitenes. 

 [Otrais fragments] :

“Nu, bet tagad Jānis Luksturaups pateiks – kam Padomju Savienībā pieder visa vara?” mazo domātāju no atmiņām izdzina enerģiskais Berliņa jautājums.

Jancis drusku sastomījās: “Visa vara pie mums... “, – bet pēc tam atšiepās platā, pēc Zigurda domām, pretīgā smaidā “... visa vara PSRS... pieder biedram Staļinam ... Staļina konstitūcijai...” “Tad nu tu jēdz ar, ko stāsti? Zigurds Bieziņš lai labo!

“Visa vara Padomju Savienībā pieder pilsētas un lauku darbaļaudīm, kas brīvi ievēl darbaļaužu deputātu padomes. Ar padomju palīdzību progresīvā strādnieku šķira vada valsti un īsteno tajā savu diktatūru, diktatūru, kas kalpo sabiedrības lielākās daļas interesēm. “

“Milzīga, nospiedoša sabiedrības vairuma interesēm, bet, vienalga, sēdies, pieci! Un kas pateiks, kurš piecgadu plāns un kāpēc Padomju Savienībā nebija izpildījies?”

Ak vai! Draudēja iekrišana, mācību grāmatā kaut kur par to tiešām bija rakstīts, bet kas īsti? Neviens nepieteicās. Par laimi Berliņa labsirdīgajās, zaļpelēkajās acīs uzdzirkstīja atskārsme, ka jautājums ir āķīgs un ārpus nepieciešamā, ka nezināšanas publiska atmaskošana nav pašmērķis, tāpēc par kara ietekmēto staļiniskās piecgades neizpildi viņš paskaidroja pats. Kara jautājumu ķeneris neviļus bija ticis uz sava jājamzirdziņa, un pārsteigto skolēnu priekšā skaidrojums ievilkās, stundas beigās knapi izdevās klasei pateikt, kas obligāti jāatkārto un papildus jālasa.

Nākamā bija fizkultūra. Septītā klase atradās trešajā stāvā, iet ārā uz sporta laukumu, kurā vēl šur tur bija redzami pat netīra sniega plankumi, negribējās. Bez tam starpbrīdi pabojāja resnais

sešpadsmitgadīgais Ļevuks. Sagrābis aiz vējjakas piedurknes, viņš vilka Zigurdu uz bēniņu durvju pusi un labpatikā murmuļoja: “Bezbikšnieks, darbaļaužnieks, Staļina konstitūcijnieks, pirmrindnieks, pioniernieks! Bet kur tu liki saplēsto ... lielā biedra Staļina bildi?”

“Es neko neplēsu un neliku!” Zigurds bailīgi atskatījās, gainīdams prom atmiņas par to, kā piektajā klasē pāris dienas bija nācis uz skolu salāpītās biksēs, lai apģērba dēļ nebūtu vispār jākavē mācības. Meitenes jau visas bija izgājušas, tomēr pie ārdurvīm smīnēja trīs zēni un visnejēdzīgāk atšiepies, protams, bija Jancis.

“Būs trīs īsti puikas, tie nozvērēs, ka tu biji bumbošanas sācējs. Tie paši trīs pateiks, ka tieši tu trāpīji Josifam Visvarenovičam pa ģīmi, stikli vien pašķīda! Viņi zina, viņi palīdzēja stiklus novākt, pirmrindniek, pionierniek!”

“Neizdomā, kā nebija, ejam labāk uz fizkultūru!”

“Varbūt teiksi pat, ka nenoslēpi vadoņa papīra ģīmi ar rāmi un visām stikla šķembelēm bēniņos? Bija tavā bandā, kas redzēja! Varbūt teiksi vēl, ka nezini, kur sabojātais ģīmis nolikts?'

Zigurds nosarka, viņš tiešām zināja. Tajā aizmirst gribētajā starpbrīdī ienākot klasē, viņš gan nebija varējis būt nekāds sācējs, ne sācēja redzētājs vai dzirdētājs, jo futbolbumbas spārdīšana tobrīd jau gāja vaļā pilnā sparā, tā lidoja uz viņa pusi, Jancis iebrēcās: “Punduri, neesi mazila (Garāmsitējs, pūdelētājs )”! Un Zigurds spēra, ādainais apaļums lidoja, nonāca pie tā paša Ļevuka, tad gandrīz akrobātiskā lēcienā līdz bumbai ar galvu aizsniedzās izstīdzējušais Harijs Ķerubiņš un mirkli vēlāk dobjš rāmja trieciens pret grīdu, kā arī stiklu klinkstoņa un sprakstoņa vēstīja, ka briesmīgā nelaime ir notikusi.

Pēc nejaukā trokšņa bija īss klusuma brīdis kā bērēs, tad Haris ierunājās: “Veči, nenododiet, smird pēc Sibīrijas!”, vienlaicīgi uzmanīgi vākdams kopā ietvaru, bildi un lielākās lauskas. Zigurds un arī pārējie steigšus vien metās viņam palīdzēt. Kurš izdomāja iegrūst bildes pārpaliekas bēniņos, Zigurdam aiz bailēm nepalika prātā, bet viņš toreizējos maskēšanās darbos patiesi bija klāt un kopīgi ar pārējiem nosolījās nevienam neko neteikt. Un ko tad tā resnā būda atkal uzsilda vecās šausmu putras, ja reiz skolēnu prombūtnē skolotāji gribējuši un pratuši tai pašā vietā pielikt tādu pašu dižā vadoņa ģīmetni ar apmēram tādu pašu rāmi? Galva griežas, ja par to atgādina. Necienīt biedru Staļinu ir slikti, sevi, ģimeni un klasesbiedrus laist pazušanā – vēl sliktāk. Īpaši Harija būtu žēl, atšķirībā no Ļevuka un Janča viņš ir miermīlīgs un draudzīgs, sestajā klasē pat palīdzēja Zigurdam dabūt četrinieku rasēšanā, ar paša spējām vien būtu bijis dežurējošais trulis.

Sanāca dusmas, un Zigurds ar negaidītu rāvienu tika brīvībā. “Nelien bez iemesla virsū, amerikāniskais gangsteri!” viņš izgrūda un metās bēgt. “Gan es tev tikšu klāt, Ziemeļkorejas bandīt!” pacēla balsi Ļevuks un vai nu tikai izlikās vai tiešām dzinās pakaļ. Bēdzējs drāzās lejup pa kāpnēm pa diviem trim pakāpieniem reizē, bet otrā stāvā saminstinājās, atskatījās un, tā kā vajātāju vēl neredzēja, steigšus pagriezās pa labi un pazuda aiz durvīm, uz kurām bija uzraksts “Zēniem”.

Pēc pāris minūtēm, mazliet šņākdams un viebdamies, viņš lēni un piesardzīgi iznāca ārpusē un turpināja kāpšanu lejup, neviens apdraudētājs pa ceļam negadījās. Pirmajā stāvā no ēdamzāles un no virtuves dvakoja biešu zupas smaka. Zigurds atcerējās internāta kopgalda pusdienas, tā saukto galda biešu ēdieni viņam allaž uzdzinuši nelabumu, jo tiem bija izteikti klāt piekrustojušos buraku jeb runkuļu piegarša, tādās ēdienreizēs viņš palika bez pusdienām, lai arī daži ēdēji no laukiem tāpēc viņu sauca par ņārguli (ņergu, vārguli). Kopš marta viņš vairs internātā nedzīvoja, no kopgalda bija izstājies, no runkuļbietēm ticis vaļā, katru dienu gāja

garo ceļu uz skolu un atpakaļ, pusdienās iztika ar sausu ēdmaņu, cik jau nu tās kuro reizi bija, vai nu ceptu speķa šķēlīti ar rupjmaizi, reizēm kādu blīni (bliņu jeb pankūku) retāk ceptu olu, kura Zigurdam gan nekad arī negaršoja, šodien bijis jāsamierinās ar saldenrūgta cukurbiešu sīrupa uzlabotu plāceni.

Fizkultūrā darboties Nīkšas skolā viņam reti likās patīkami, ieinteresēja gan dažas brīvo kustību virknes, atsevišķos gadījumos slēpošana, ja palaimējās – un parasti nepalaimējās – droši piestiprināt slēpes. Cita lieta bija mazajās klasītēs Lejasģeidānu skolā, kaut arī tur, tāpat kā Nīkšā, visi klasesbiedri bija vecāki un lielāki. Gan augstlēkšanā, gan tāllēkšanā tolaik Zigurds klases zēnus pārspēja, tikai skriešanā palika ceturtajā vietā no deviņām iespējamām. Bet šai skolā no piektās līdz septītajai klasei visās sacensībās viņš vilkās astē viens no beidzamajiem, ja ne pats beidzamais.

Pirms nostāšanās ierindā saņēmis neuzkrītošas, taču kaitinošas dunkas gan no Ļevuka, gan Janča, Zigurds ar bažām gaidīja turpmāko. Slaidais, enerģiskais pedagogs lika nostāties miera stājā. “Sveicināti, fizkultūrieši!” – “Es' sveiks!” Parādījis, kā jāpievelkas pie stieņa un pats viegli to izdarījis sešas reizes, skolotājs lika to pašu darīt zēniem. Pirmie, to vidū Jancis Luksturaups, pievilkās pa vienai reizei, ko atzina par apmierinošu rādītāju, sešpadsmitgadīgais Ļevuks, īsteni Leons Podiņš, ar lielu šūpošanos izmocīja divas, septiņpadsmit gadu vecais Harijs Voicehovskis ne bez pūlēm atkārtoja skolotāja veikumu. Nelaimīgā kārtā brīvprātīgi uz pievilkšanos pieteicās klases sportiskākā meitene Vilma Kraveca, divas reizes viņai šis vingrinājums izdevās, turklāt viņa bija tikai gadu vecāka nekā Zigurds.

Bet viņam pašam nelīdzēja nekādi uzmundrinājumi, savu augumiņu – mazāk nekā pusotra metra kopā ar kurpju un sprogaino matu cekula tiesu – Zigurds spēja uzvilkt tikai līdz pierei. Piecpadsmitgadīgais apaļģīmis Jancis priecīgi ierēcās, pārējie savu apmierinājumu izpauda klusāk un pieklājīgāk. Sekoja Vilmas līdzjūtīgais ieteikums mēģināt vēlreiz, ko atbalstīja arī skolotājs. Otrreiz Zigurds pie stieņa pievilka tikai savus gaišos matus. Pēc dažām minūtēm viņš izmisīgi centās izpildīt normu granātas mešanā, bet tā spītīgi nelidoja tālāk par astoņpadsmit metriem. Pavisam sašļucis, noāvis basas kājas, viņš vilkās uz tāllēkšanu. Diezgan lēns ieskrējiens, ausīs tā kā ieskanējās Ļevuka un Janča ņirgšana, tad Zigurdā kaut kas saspringa, palaimējās vēl precīzi trāpīt uz dēlīša, atspēriens, un, jau lēciena laikā velkoties kamolā, viņš jau saprata, ka vismaz apmierinošai atzīmei par to jābūt. Jancis aizlēca tieši tikpat, cik Zigurds, bet pēdējā vietā šoreiz palika gandrīz desmit centimetrus par Zigurdu garākais, gadu vecākais Jānis Raups jeb Parastais Raups, nereti viņu sauca vienkārši par Parasto.

Pēcstundu mācīšanās vēl nebija īsti sākta, kad Zigurdu pārsteidza viņa skolasbiedrs no Lejasģeidānu pamatskolas laikiem – pagarais, bet sportiskā ziņā tikai mazliet par Zigurdu veiksmīgākais sešpadsmitgadinieks Miervaldis Sesks.

“Zigurd, tu tak netaisies iet uz skolu pirmdien, otrajās Lieldienās?” – “Nesaprotu, ko tu gribi un priekš kam tik skaļi? Vispirms jau jāatkratās no tām pēcstundām! Un nāk vēl sestdiena, arī skolas diena, es domāšu par to rīt!” - “Klusā sestdiena,” ar uzsvaru teica Miervaldis, “es zinu dažus, kas tāpēc jau arī tad nebūs klasē!” - “Klusā, jā, bet pēcstundniekiem jāprotas, jābūt prātīgiem!” – “Tu esi memmes dēliņš, zaķapastala, runāšu vispirms ar īstiem večiem,“iekarsa Miervaldis un, izplēsis no tukšas burtnīcas divas dubultlapas, aizgāja uz beidzamo malējo solu loga pusē pie Ļevuka.

Pats Zigurds bija gan nolēmis uz skolu pirmdien, otrajās Lieldienās neiet, bet pēc mamas ieteikuma viņš negribēja to priekšlaikus atklāt citiem. Uz paredzamo skolas kavēšanu viņš bija sadrošinājies arī tāpēc, ka vecākā brāļa Harija nesen atrakstītajā vēstulē bija vairāki teikumi ar

priecīgu Lieldienu vēlējumiem, bet turpat starp citu bija pieminēts par iestāšanos komjaunatnē, tehnikuma pirm-organizācijā. Ja jau Harijs, kuram kā vecākajam un gudrākajam mazākais brālis no agras bērnības bija ļoti pieķēries, kuru gandrīz vai dievināja, kļuvis par komjaunieti un tomēr svin Lieldienas, tad Zigurdam kā pionierim pats dieviņš ir licis šiem svētkiem parādīt pienācīgo godu un cik gan vienā pašā svētdienā to var parādīt... jā, dieviņa, spriežot pēc tā, kas lasīts un ko skolā māca, gan nav, bet Lieldienas tomēr ir, par to nekādu šaubu nevar būt!

Pēcstundu sēdēšana vilkās kādu pusstundu, Zigurds gan paspēja iepriekš neiemācīto daudzmaz dabūt galvā, vairākums pārējo arī to centās darīt, tomēr tikko Ļevuks sāka garlaikoties un ierunājās par “pionierniekiem, seskiem tādiem”, bet netālu sēdošais Sesks paspēja atcirst “nēsu nekāds ne glupais piniernieks!”, klāt kā saukta bija dežūrskolotāja, mācību daļas Melnbārde, kas paziņoja direktores pēkšņo lēmumu laist pēcstundniekus mājās un rīt atprasīt abu stundu vielu uzreiz.

Nu bet Sesks patiešām kļuvis par sesku ar mazo burtu! Zigurds jau sakārtoja savu kartona somu un spēra soli uz durvju pusi, kad šitais no caunu dzimtas nostājās ar savām divām dubultlapām priekšā. – “Esi nu, Ziga, īsts latvietis un paraksties!” Un blakus šūpoja galvu it kā labvēlīgi atšiepies Lukstaraupu Jancis un teica: ”Otrajās Lieldienās, Zieģel, neej vis uz skolu, esi puika un paraksties!”

“Kam tas viss vajadzīgs, labāk pirmdien neiet uz skolu bez kādiem papīriem! Vai tad visi klasē to parakstīs?”

“Vispirms labākie, īstākie veči, un tad tālāk redzēsim! Nu, mūsu Dāvida un Rivas starp pēcstundniekiem nebija, nu, viņiem Lieldienas, ja pat ir, tad citā laikā. Tu, Ziga, tāpat kā mēs esi latvietis, ne ebrejs un, ja es pareizi atceros, arī ne žīds, vai ne? Un ja tu pat negribi nākt pirmdien un ja tomēr neparaksti, tu uzprasies pa purnu! Redz, es parakstīju, vai tad es kāds duraks, dumjāks par tevi, līdēju, pioniernieku? Ņem, skaties!

Un skaties tu man! Bet tu, Miervald, tikmēr pierunā Ainu un vēl kādu skuķeni!” aģitēja arī Ļevuks. Zigurds negribot paņēma dubultlapu no Miervalža rokām. Uz tās Miervalža rokrakstā bija:

“Kas pirmdien, otrajās Lieldienās, neies uz skolu, apliecina to ar savu parakstu.” Zemāk ar Seska roku uzrakstīts “1. Leons Podiņš” un aiz tā ar līkumainiem izgreznojumiem rotājās paša Leona paraksts. Zigurds nodrebēja, jo vēl zemāk bija “2. Zigurds Bieziņš” un aiz tā vieta parakstam. Tad “3. Miervaldis Sesks” ar visu parakstu. Vēl zemāk”4. Jānis Luksturaups” un... paraksta aiz tā nebija. Pabīdīt lapu prom un tālāk? “Zieģel, nestaipi gumiju, lai es pēc tevis varu parakstīt jo drīzāk, kamēr vēl nenāk slēgt ciet klasi!” steidzināja Jancis.

“Bet, vīri, tai lapai ar parakstiem jābūt vienās rokās, un lai neko neuzzina skolotāji vai citi nepiederošie un... “ pēdējo, izmisuma pilno iebildumu vārgi virzīja Zigurds.

“Domā, pinieri, ka mēs esam dumāki par tevi un to nerēķinām! Nodevējs nosprāgs vēl pirms nodošanas!” dižojās Miervaldis.