Romāns
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu 

Kad pirmā rokas granāta sprāga pagalmā, sieviete izstiepās visā garumā uz priekšnama flīžu grīdas. No vārtu puses viņa izdzirda graboņu un saklausīja arī kritienu, taču kareivi ieraudzīja vienīgi pēc garāka brīža, kad iedrošinājās pacelt galvu. Viņš gulēja pagalmā, un viņam asiņoja plecs. Kustējās viņš ļoti vārgi, un viņa bruņucepure tad skrāpēja zemi. Viņam, rāpjoties pāri žogam, no rokas bija izkritusi mašīnpistole. Atsitusies pagalmā pret zemi, un tās laide bija nolauzta.

Trokšņi piepeši kļuva klusāki. Šaudīšanās attālinājās vairāk uz sādžas pusi. Garām aizžvadzēja daži tanki, un ap viensētu iestājās klusums. Tad Anna saņēmās, cēlās augšā un pa pagalmu steidzās pie krieva, kas nikni skatījās uz viņu un mēģināja celties. 

Viņa atrāvās atpakaļ, kad viņš vāciski uzbrēca: “Prom no šejienes!” Tomēr viņa redzēja arī, ka viņa seja bija bāla un ka viņš ir zaudējis daudz asiņu. Viņa ievēroja, ka viņa spēki mazinājās un ka viņa acu zibeņi pamazām dzisa.

“Vai tad jūs runājat vāciski?” viņa apjukusi jautāja.

“Prom no šejienes!”

“Jūs esat ievainots ... “

“Neaiztieciet mani!” draudīgi brīdināja vīrietis. “Man vēl pietiks spēka nonāvēt kaut desmit tādas fašistes kā jūs!”

Tad viņš atkrita atpakaļ. Viņš bija zaudējis samaņu.

Kā viņa viņu ievilka mājā, to pēc tam viņa vairs īsti nespēja atcerēties. Viņa asinis nosmērēja viņai drēbes. Taču viņa domāja tikai vienu domu: viņš nedrīkst nomirt. Savu viņa darīja bez prātošanas, un viņa būtu darījusi to pašu, ja šis ievainotais būtu bijis nevis krievs, bet gan vācietis. Viņa izģērba viņu un pārsēja rētu viņa plecā. Tur bija liels, dziļš caurums; šāviņš viņam bija trāpījis brīdī, kad viņš metās pāri dārza žogam. Viņai izdevās apturēt asiņošanu un uz īsu brīdi palīdzēt viņam atgūt samaņu. Tomēr viņš bija zaudējis daudz asiņu un no viņa lūpām nāca tikai neskaidra lallināšana.

Kad vēlāk patruļa pārmeklēja mājas un ienāca arī pie Annas, viņa ieveda kareivjus pie ievainotā. Neuzticēdamies Annai, viņi nostādīja viņu ar seju pret sienu un pārmeklēja māju. Kāds aizsteidzās uz sādžu un atrada virsnieku, kas saprata dažus vārdus vāciski. Viņš nopratināja Annu un desmitām reižu jautāja viņai vienu un to pašu. Kā viņai ienācis prātā viņu pārsiet un uzņemt mājā? Kāpēc viņa nav aizbēgusi?. Kas ir viņas vīrs?

Virsnieks bija ebrejs un viņai to arī pateica, uzmanīgi skatīdamies uz viņas seju.

“Reiz es strādāju pie kāda ebreja,” klusi sacīja Anna. Vēl vienmēr stāvēdama pie sienas, bet nu jau ar seju pret istabu, un viņa paskatījās uz virsnieku. Vienlaikus viņa pamanīja to otru, kas ar aizvērtām acīm gulēja gultā un nemierīgi elpoja.

“Es strādāju pie viņa, līdz kamēr viņi viņam visu salauza un viņu aizveda,” viņa sacīja. “Līdz pēdējam brīdim es paliku pie viņa. Viņš ir bijis vienīgais cilvēks, kas pret mani izturējās labi.”

Virsnieks kodīja lūpas. Viņš atbildēja klusām, it kā lai netraucētu ievainoto: “Līdz pēdējam brīdim. Pēc tam tu paņēmi viņa dārglietas un zeltu un aizgāji projām. Mēs zinām visu.”

“Nē,” viņa sacīja. “Jūs nezināt visu.”

Taču viņš dusmīgi uzkliedza: “Klusē! Es neesmu saticis vēl nevienu vācieti, kurš gatavs uzņemties atbildību par vāciešu noziegumiem!”

Ievainotais krieviski nomurmināja dažus neskaidrus vārdus.

“Iedodiet viņam ūdeni!” pavēlēja virsnieks.

Viņš nolika sargposteni pie ievainotā, jo viņu nevarēja transportēt un sādžā sanitārautomobiļu vēl nebija. Sargs sēdēja pie gultas un turēja rokās šaušanai gatavu mašīnpistoli. Viņš vēroja Annu, un, kad viņa drudzī karstošajam ievainotajam deva ūdeni, viņai pašai vispirms bija tas jāiedzer.

Uzlidojums sākās divas stundas pirms tam, kad atkal sādžai uzbruka vācieši. Lidmašīnas kaukdamas drāzās pāri laukiem un šāva uz visu, kas kustējās. Tālumā dārdināja daži tanki. Vācu ražojuma.

Anna nekad nespēja noskaidrot, vai viņi ievainoto vienkārši aizmirsa, vai arī aizgādāt prom viņu nebija iespējams. Sargs izdarīja draudīgu žestu un skriešus aizlikās sādžas virzienā. Viņai šķita, ka viņš gribēja dabūt kādu automobili, ar ko ievainoto aizvest. Taču tālu viņš netika, jo lidotāji riņķoja virs ceļa un pusceļā starp Annas viensētu un sādžu viena no lāsainajām mašīnām metās lejup, un sargkareivis palika guļam ceļa malā. Tai pašā laikā pāri viensētai jau aizkauca pirmie prettanku šāviņi, kas uzsprāga sādžā. Kauja plosījās kādas pāris stundas, tomēr sādžu aizstāvošo sarkanarmiešu un uzbrūkošo vērmahta apakšvienību cīņās stiprākās izrādījās pēdējās, un Annas mājās atkal ieradās patruļa, tikai šoreiz – vācu. Anna izgāja pagalmā viņiem pretī. Viņi blenza uz viņu kā uz rēgu un tad pajautāja par krieviem. Anna papurināja galvu. Viņa neuzdrīkstējās patruļas vadītājam paskatīties acīs, taču viņš uztvēra to pavisam citādi un atteicās no mājas pārmeklēšanas. Viņš viņai tikai līdzjūtīgi sacīja: “Nabaga sieviete! Jūs noteikti esat daudz ko pārcietusi. Ja jums vajadzīga palīdzība, atnāciet uz sādžu! Mēs tad skatīsimies, kas mums būtu darāms.”

Viņa neievēroja, ka durvis uz istabu, kur gulēja ievainotais, viņa bija atstājusi vaļā. Kad patruļa vairs nebija redzama un viņa atgriezās pie krieva, viņš gulēja, atvēris acis, un klusi vaicāja: “Kāpēc jūs to darījāt? Vai jūs zināt, ko tas jums nozīmē?”

“Vai ūdeni gribat?” jautāja viņa. “Man ir augļi pagrabā un ķiršu sula. Vai gribat?”

“Jūs nošaus.”

“Vai jūsu brūce vēl stipri sāp?” viņa jautāja.

“Sādžas cilvēki jūs nosūdzēs ... ” viņš sacīja.

“Neviena, izņemot mani, sādžā nav,” viņa spītīgi apgalvoja. “Guliet mierīgi, jūs nedrīkstat tā piepūlēties!”

Stāsts
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu

[Pirmais fragments] :

Bija piektdiena, 1952.gada 11. aprīlis. Vecajā iekārtā to svinētu kā Lielo Piektdienu. Un angliskumā grimušo pēcstundnieku rindas auga kā nekad. Zvanam izskanot, par to sadrūmuši bija jau deviņi zēni un četras meitenes. 

 [Otrais fragments] :

“Nu, bet tagad Jānis Luksturaups pateiks – kam Padomju Savienībā pieder visa vara?” mazo domātāju no atmiņām izdzina enerģiskais Berliņa jautājums.

Jancis drusku sastomījās: “Visa vara pie mums... “, – bet pēc tam atšiepās platā, pēc Zigurda domām, pretīgā smaidā “... visa vara PSRS... pieder biedram Staļinam ... Staļina konstitūcijai...” “Tad nu tu jēdz ar, ko stāsti? Zigurds Bieziņš lai labo!

“Visa vara Padomju Savienībā pieder pilsētas un lauku darbaļaudīm, kas brīvi ievēl darbaļaužu deputātu padomes. Ar padomju palīdzību progresīvā strādnieku šķira vada valsti un īsteno tajā savu diktatūru, diktatūru, kas kalpo sabiedrības lielākās daļas interesēm. “

“Milzīga, nospiedoša sabiedrības vairuma interesēm, bet, vienalga, sēdies, pieci! Un kas pateiks, kurš piecgadu plāns un kāpēc Padomju Savienībā nebija izpildījies?”

Ak vai! Draudēja iekrišana, mācību grāmatā kaut kur par to tiešām bija rakstīts, bet kas īsti? Neviens nepieteicās. Par laimi Berliņa labsirdīgajās, zaļpelēkajās acīs uzdzirkstīja atskārsme, ka jautājums ir āķīgs un ārpus nepieciešamā, ka nezināšanas publiska atmaskošana nav pašmērķis, tāpēc par kara ietekmēto staļiniskās piecgades neizpildi viņš paskaidroja pats. Kara jautājumu ķeneris neviļus bija ticis uz sava jājamzirdziņa, un pārsteigto skolēnu priekšā skaidrojums ievilkās, stundas beigās knapi izdevās klasei pateikt, kas obligāti jāatkārto un papildus jālasa.

Nākamā bija fizkultūra. Septītā klase atradās trešajā stāvā, iet ārā uz sporta laukumu, kurā vēl šur tur bija redzami pat netīra sniega plankumi, negribējās. Bez tam starpbrīdi pabojāja resnais

sešpadsmitgadīgais Ļevuks. Sagrābis aiz vējjakas piedurknes, viņš vilka Zigurdu uz bēniņu durvju pusi un labpatikā murmuļoja: “Bezbikšnieks, darbaļaužnieks, Staļina konstitūcijnieks, pirmrindnieks, pioniernieks! Bet kur tu liki saplēsto ... lielā biedra Staļina bildi?”

“Es neko neplēsu un neliku!” Zigurds bailīgi atskatījās, gainīdams prom atmiņas par to, kā piektajā klasē pāris dienas bija nācis uz skolu salāpītās biksēs, lai apģērba dēļ nebūtu vispār jākavē mācības. Meitenes jau visas bija izgājušas, tomēr pie ārdurvīm smīnēja trīs zēni un visnejēdzīgāk atšiepies, protams, bija Jancis.

“Būs trīs īsti puikas, tie nozvērēs, ka tu biji bumbošanas sācējs. Tie paši trīs pateiks, ka tieši tu trāpīji Josifam Visvarenovičam pa ģīmi, stikli vien pašķīda! Viņi zina, viņi palīdzēja stiklus novākt, pirmrindniek, pionierniek!”

“Neizdomā, kā nebija, ejam labāk uz fizkultūru!”

“Varbūt teiksi pat, ka nenoslēpi vadoņa papīra ģīmi ar rāmi un visām stikla šķembelēm bēniņos? Bija tavā bandā, kas redzēja! Varbūt teiksi vēl, ka nezini, kur sabojātais ģīmis nolikts?'

Zigurds nosarka, viņš tiešām zināja. Tajā aizmirst gribētajā starpbrīdī ienākot klasē, viņš gan nebija varējis būt nekāds sācējs, ne sācēja redzētājs vai dzirdētājs, jo futbolbumbas spārdīšana tobrīd jau gāja vaļā pilnā sparā, tā lidoja uz viņa pusi, Jancis iebrēcās: “Punduri, neesi mazila (Garāmsitējs, pūdelētājs )”! Un Zigurds spēra, ādainais apaļums lidoja, nonāca pie tā paša Ļevuka, tad gandrīz akrobātiskā lēcienā līdz bumbai ar galvu aizsniedzās izstīdzējušais Harijs Ķerubiņš un mirkli vēlāk dobjš rāmja trieciens pret grīdu, kā arī stiklu klinkstoņa un sprakstoņa vēstīja, ka briesmīgā nelaime ir notikusi.

Pēc nejaukā trokšņa bija īss klusuma brīdis kā bērēs, tad Haris ierunājās: “Veči, nenododiet, smird pēc Sibīrijas!”, vienlaicīgi uzmanīgi vākdams kopā ietvaru, bildi un lielākās lauskas. Zigurds un arī pārējie steigšus vien metās viņam palīdzēt. Kurš izdomāja iegrūst bildes pārpaliekas bēniņos, Zigurdam aiz bailēm nepalika prātā, bet viņš toreizējos maskēšanās darbos patiesi bija klāt un kopīgi ar pārējiem nosolījās nevienam neko neteikt. Un ko tad tā resnā būda atkal uzsilda vecās šausmu putras, ja reiz skolēnu prombūtnē skolotāji gribējuši un pratuši tai pašā vietā pielikt tādu pašu dižā vadoņa ģīmetni ar apmēram tādu pašu rāmi? Galva griežas, ja par to atgādina. Necienīt biedru Staļinu ir slikti, sevi, ģimeni un klasesbiedrus laist pazušanā – vēl sliktāk. Īpaši Harija būtu žēl, atšķirībā no Ļevuka un Janča viņš ir miermīlīgs un draudzīgs, sestajā klasē pat palīdzēja Zigurdam dabūt četrinieku rasēšanā, ar paša spējām vien būtu bijis dežurējošais trulis.

Sanāca dusmas, un Zigurds ar negaidītu rāvienu tika brīvībā. “Nelien bez iemesla virsū, amerikāniskais gangsteri!” viņš izgrūda un metās bēgt. “Gan es tev tikšu klāt, Ziemeļkorejas bandīt!” pacēla balsi Ļevuks un vai nu tikai izlikās vai tiešām dzinās pakaļ. Bēdzējs drāzās lejup pa kāpnēm pa diviem trim pakāpieniem reizē, bet otrā stāvā saminstinājās, atskatījās un, tā kā vajātāju vēl neredzēja, steigšus pagriezās pa labi un pazuda aiz durvīm, uz kurām bija uzraksts “Zēniem”.

Pēc pāris minūtēm, mazliet šņākdams un viebdamies, viņš lēni un piesardzīgi iznāca ārpusē un turpināja kāpšanu lejup, neviens apdraudētājs pa ceļam negadījās. Pirmajā stāvā no ēdamzāles un no virtuves dvakoja biešu zupas smaka. Zigurds atcerējās internāta kopgalda pusdienas, tā saukto galda biešu ēdieni viņam allaž uzdzinuši nelabumu, jo tiem bija izteikti klāt piekrustojušos buraku jeb runkuļu piegarša, tādās ēdienreizēs viņš palika bez pusdienām, lai arī daži ēdēji no laukiem tāpēc viņu sauca par ņārguli (ņergu, vārguli). Kopš marta viņš vairs internātā nedzīvoja, no kopgalda bija izstājies, no runkuļbietēm ticis vaļā, katru dienu gāja

garo ceļu uz skolu un atpakaļ, pusdienās iztika ar sausu ēdmaņu, cik jau nu tās kuro reizi bija, vai nu ceptu speķa šķēlīti ar rupjmaizi, reizēm kādu blīni (bliņu jeb pankūku) retāk ceptu olu, kura Zigurdam gan nekad arī negaršoja, šodien bijis jāsamierinās ar saldenrūgta cukurbiešu sīrupa uzlabotu plāceni.

Fizkultūrā darboties Nīkšas skolā viņam reti likās patīkami, ieinteresēja gan dažas brīvo kustību virknes, atsevišķos gadījumos slēpošana, ja palaimējās – un parasti nepalaimējās – droši piestiprināt slēpes. Cita lieta bija mazajās klasītēs Lejasģeidānu skolā, kaut arī tur, tāpat kā Nīkšā, visi klasesbiedri bija vecāki un lielāki. Gan augstlēkšanā, gan tāllēkšanā tolaik Zigurds klases zēnus pārspēja, tikai skriešanā palika ceturtajā vietā no deviņām iespējamām. Bet šai skolā no piektās līdz septītajai klasei visās sacensībās viņš vilkās astē viens no beidzamajiem, ja ne pats beidzamais.

Pirms nostāšanās ierindā saņēmis neuzkrītošas, taču kaitinošas dunkas gan no Ļevuka, gan Janča, Zigurds ar bažām gaidīja turpmāko. Slaidais, enerģiskais pedagogs lika nostāties miera stājā. “Sveicināti, fizkultūrieši!” – “Es' sveiks!” Parādījis, kā jāpievelkas pie stieņa un pats viegli to izdarījis sešas reizes, skolotājs lika to pašu darīt zēniem. Pirmie, to vidū Jancis Luksturaups, pievilkās pa vienai reizei, ko atzina par apmierinošu rādītāju, sešpadsmitgadīgais Ļevuks, īsteni Leons Podiņš, ar lielu šūpošanos izmocīja divas, septiņpadsmit gadu vecais Harijs Voicehovskis ne bez pūlēm atkārtoja skolotāja veikumu. Nelaimīgā kārtā brīvprātīgi uz pievilkšanos pieteicās klases sportiskākā meitene Vilma Kraveca, divas reizes viņai šis vingrinājums izdevās, turklāt viņa bija tikai gadu vecāka nekā Zigurds.

Bet viņam pašam nelīdzēja nekādi uzmundrinājumi, savu augumiņu – mazāk nekā pusotra metra kopā ar kurpju un sprogaino matu cekula tiesu – Zigurds spēja uzvilkt tikai līdz pierei. Piecpadsmitgadīgais apaļģīmis Jancis priecīgi ierēcās, pārējie savu apmierinājumu izpauda klusāk un pieklājīgāk. Sekoja Vilmas līdzjūtīgais ieteikums mēģināt vēlreiz, ko atbalstīja arī skolotājs. Otrreiz Zigurds pie stieņa pievilka tikai savus gaišos matus. Pēc dažām minūtēm viņš izmisīgi centās izpildīt normu granātas mešanā, bet tā spītīgi nelidoja tālāk par astoņpadsmit metriem. Pavisam sašļucis, noāvis basas kājas, viņš vilkās uz tāllēkšanu. Diezgan lēns ieskrējiens, ausīs tā kā ieskanējās Ļevuka un Janča ņirgšana, tad Zigurdā kaut kas saspringa, palaimējās vēl precīzi trāpīt uz dēlīša, atspēriens, un, jau lēciena laikā velkoties kamolā, viņš jau saprata, ka vismaz apmierinošai atzīmei par to jābūt. Jancis aizlēca tieši tikpat, cik Zigurds, bet pēdējā vietā šoreiz palika gandrīz desmit centimetrus par Zigurdu garākais, gadu vecākais Jānis Raups jeb Parastais Raups, nereti viņu sauca vienkārši par Parasto.

Pēcstundu mācīšanās vēl nebija īsti sākta, kad Zigurdu pārsteidza viņa skolasbiedrs no Lejasģeidānu pamatskolas laikiem – pagarais, bet sportiskā ziņā tikai mazliet par Zigurdu veiksmīgākais sešpadsmitgadinieks Miervaldis Sesks.

“Zigurd, tu tak netaisies iet uz skolu pirmdien, otrajās Lieldienās?” – “Nesaprotu, ko tu gribi un priekš kam tik skaļi? Vispirms jau jāatkratās no tām pēcstundām! Un nāk vēl sestdiena, arī skolas diena, es domāšu par to rīt!” - “Klusā sestdiena,” ar uzsvaru teica Miervaldis, “es zinu dažus, kas tāpēc jau arī tad nebūs klasē!” - “Klusā, jā, bet pēcstundniekiem jāprotas, jābūt prātīgiem!” – “Tu esi memmes dēliņš, zaķapastala, runāšu vispirms ar īstiem večiem,“iekarsa Miervaldis un, izplēsis no tukšas burtnīcas divas dubultlapas, aizgāja uz beidzamo malējo solu loga pusē pie Ļevuka.

Pats Zigurds bija gan nolēmis uz skolu pirmdien, otrajās Lieldienās neiet, bet pēc mamas ieteikuma viņš negribēja to priekšlaikus atklāt citiem. Uz paredzamo skolas kavēšanu viņš bija sadrošinājies arī tāpēc, ka vecākā brāļa Harija nesen atrakstītajā vēstulē bija vairāki teikumi ar

priecīgu Lieldienu vēlējumiem, bet turpat starp citu bija pieminēts par iestāšanos komjaunatnē, tehnikuma pirm-organizācijā. Ja jau Harijs, kuram kā vecākajam un gudrākajam mazākais brālis no agras bērnības bija ļoti pieķēries, kuru gandrīz vai dievināja, kļuvis par komjaunieti un tomēr svin Lieldienas, tad Zigurdam kā pionierim pats dieviņš ir licis šiem svētkiem parādīt pienācīgo godu un cik gan vienā pašā svētdienā to var parādīt... jā, dieviņa, spriežot pēc tā, kas lasīts un ko skolā māca, gan nav, bet Lieldienas tomēr ir, par to nekādu šaubu nevar būt!

Pēcstundu sēdēšana vilkās kādu pusstundu, Zigurds gan paspēja iepriekš neiemācīto daudzmaz dabūt galvā, vairākums pārējo arī to centās darīt, tomēr tikko Ļevuks sāka garlaikoties un ierunājās par “pionierniekiem, seskiem tādiem”, bet netālu sēdošais Sesks paspēja atcirst “nēsu nekāds ne glupais piniernieks!”, klāt kā saukta bija dežūrskolotāja, mācību daļas Melnbārde, kas paziņoja direktores pēkšņo lēmumu laist pēcstundniekus mājās un rīt atprasīt abu stundu vielu uzreiz.

Nu bet Sesks patiešām kļuvis par sesku ar mazo burtu! Zigurds jau sakārtoja savu kartona somu un spēra soli uz durvju pusi, kad šitais no caunu dzimtas nostājās ar savām divām dubultlapām priekšā. – “Esi nu, Ziga, īsts latvietis un paraksties!” Un blakus šūpoja galvu it kā labvēlīgi atšiepies Lukstaraupu Jancis un teica: ”Otrajās Lieldienās, Zieģel, neej vis uz skolu, esi puika un paraksties!”

“Kam tas viss vajadzīgs, labāk pirmdien neiet uz skolu bez kādiem papīriem! Vai tad visi klasē to parakstīs?”

“Vispirms labākie, īstākie veči, un tad tālāk redzēsim! Nu, mūsu Dāvida un Rivas starp pēcstundniekiem nebija, nu, viņiem Lieldienas, ja pat ir, tad citā laikā. Tu, Ziga, tāpat kā mēs esi latvietis, ne ebrejs un, ja es pareizi atceros, arī ne žīds, vai ne? Un ja tu pat negribi nākt pirmdien un ja tomēr neparaksti, tu uzprasies pa purnu! Redz, es parakstīju, vai tad es kāds duraks, dumjāks par tevi, līdēju, pioniernieku? Ņem, skaties!

Un skaties tu man! Bet tu, Miervald, tikmēr pierunā Ainu un vēl kādu skuķeni!” aģitēja arī Ļevuks. Zigurds negribot paņēma dubultlapu no Miervalža rokām. Uz tās Miervalža rokrakstā bija:

“Kas pirmdien, otrajās Lieldienās, neies uz skolu, apliecina to ar savu parakstu.” Zemāk ar Seska roku uzrakstīts “1. Leons Podiņš” un aiz tā ar līkumainiem izgreznojumiem rotājās paša Leona paraksts. Zigurds nodrebēja, jo vēl zemāk bija “2. Zigurds Bieziņš” un aiz tā vieta parakstam. Tad “3. Miervaldis Sesks” ar visu parakstu. Vēl zemāk”4. Jānis Luksturaups” un... paraksta aiz tā nebija. Pabīdīt lapu prom un tālāk? “Zieģel, nestaipi gumiju, lai es pēc tevis varu parakstīt jo drīzāk, kamēr vēl nenāk slēgt ciet klasi!” steidzināja Jancis.

“Bet, vīri, tai lapai ar parakstiem jābūt vienās rokās, un lai neko neuzzina skolotāji vai citi nepiederošie un... “ pēdējo, izmisuma pilno iebildumu vārgi virzīja Zigurds.

“Domā, pinieri, ka mēs esam dumāki par tevi un to nerēķinām! Nodevējs nosprāgs vēl pirms nodošanas!” dižojās Miervaldis.

Traģēdija
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu izraudzīta liela daļa no lugas pirmā cēliena 

PIRMAIS CĒLIENS

Uz skatuves – prinča kabinets

P i r m a i s s k a t s

Princis sēž pie rakstāmgalda, uz kura ir kaudze vēstuļu un dokumentu; daļu no šiem papīriem viņš izskata.

P r i n c i s. Sūdzības, žēlabas, nekā cita! Lūgumraksti, lūgumraksti vien! – Bēdu lietas, un ir, kas mūs vēl apskauž! – Domāju, ja mēs visiem spētu palīdzēt, mūs varētu apskaust. – Emīlija? (Ņemdams vēl vienu lūgumrakstu un meklēdams parakstītāja vārdu.) – Emīlija? – Tikai Emīlija Bruneski, bet ne Galoti. Nav Emīlija Galoti! – Ko šī Emīlija Bruneski grib? (Viņš lasa.) Prasa daudz. Ļoti daudz. – Bet viņas vārds ir Emīlija. Jādod! (Viņš parakstās un zvana. Ienāk kambarsulainis.) Priekšistabā vēl neviena no padomniekiem nav?

K a m b a r s u l a i n i s. Nav.

P r i n c i s. Dienu esmu sācis pārāk agri. – Ir tik skaists rīts. Vēlos izbraukt. Lai marķīzs Marinelli mani pavada! Lieciet viņu pasaukt! (Kambarsulainis aiziet.) – Vairs nevaru pastrādāt. – Biju tik mierīgs, kā to iedomājos, tik mierīgs. – Te pēkšņi kādai nabaga Bruneski vārds ir Emīlija – miers ir prom, un viss! –

K a m b a r s u l a i n i s (ienāk atkal). Aizsūtīju saukt marķīzu. Un vēl ir grāfienes Orsīnas vēstule.

P r i n c i s. No Orsīnas? Lieciet to tur!

K a m b a r s u l a i n i s. Viņas ziņnesis gaida.

P r i n c i s. Atbildi sūtīšu, ja būs vajadzīga. – Kur viņa ir? Pilsētā? Vai savā villā?

K a m b a r s u l a i n i s. Vakar viņa ieradās pilsētā.

P r i n c i s. Jo sliktāk – labāk, es gribēju teikt. Jo mazāka ir jēga ziņnesim te gaidīt. (Kambarsulainis aiziet.) Mana dārgā grāfiene! (Ņemdams vēstuli rokā, dusmīgi.) Tikpat kā izlasīta! (Nomet atkal to uz galda.) – Jā, reiz es domāju, ka viņu mīlu! Ko gan visu reizēm nedomā! Varbūt es toreiz viņu arī patiešām mīlēju. Taču – toreiz!

K a m b a r s u l a i n i s (ienāk vēlreiz). Gleznotājs Konti grib, lai atļaujat – –

P r i n c i s. Konti? Ļoti labi, lai ienāk! – Viņš iedabūs man galvā citas domas. – (Pieceļas kājās.)

O t r a i s s k a t s

Princis un Konti.

P r i n c i s. Labrīt, Konti! Kā jums klājas? Ko dara māksla?

K o n t i. Princi, māksla nāk pēc maizes.

P r i n c i s. Tas viņai nav jādara, to viņa pat nedrīkst – manā mazajā valstī noteikti nē. – Tomēr māksliniekam jāgrib arī strādāt.

K o n t i. Strādāt? Tā viņam ir bauda. Taču nepieciešamība strādāt pārāk daudz var viņa mākslinieka vārdu pazudināt.

P r i n c i s. Domāju ne jau daudzus darbus, bet daudz, nedaudzus darbus, toties cītīgi. – Jūs taču nenākat tukšā, Konti?

K o n t i. Es atnesu portretu, par kuru man bija jūsu gaišības pavēle. Un atnesu vēl vienu, par kuru jūs neko nepavēlējāt, taču tas ir pelnījis, lai to redzētu –

P r i n c i s. Kas gleznots? – Es tā kā gandrīz neatceros –

K o n t i. Grāfiene Orsīna.

P r i n c i s. Patiesi! – Pasūtīju gan pirms mazliet ieilguša laika.

K o n t i. Mūsu daiļās dāmas nav gleznojamas katru dienu. Grāfiene triju mēnešu laikā ir izšķīrusies pozēt tieši vienreiz vien.

P r i n c i s. Kur darbi ir?

K o n t i. Priekšistabā. Es tos ienesīšu.

T r e š a i s s k a t s

P r i n c i s.

Viņas glezna! – Lai! – Viņas attēls taču nav viņa pati. – Un varbūt viņas attēlā es atradīšu atkal to, ko viņas personā vairs nesaskatu. – Bet es to negribu vēlreiz atrast. – Šis apgrūtinošais gleznotājs! Droši vien viņa viņu piekukuļojusi. – Tas pat būtu vēlami! Ja viņas cits attēls, kas gleznots ar citām krāsām, uz cita fona – atkal manā sirdī ieņemtu vietu. – Tiešām, man šķiet, es ar to būtu apmierināts. Kad es tur mīlēju, allaž biju priecīgs, viegli pacilāts un nesatraucams. – Tagad es esmu visa tā pretstats. – Tomēr nē, nē, nē! Omulīgāks vai neomulīgāks, tomēr tāds es esmu labāks.

C e t u r t a i s s k a t s

Princis. Konti nāk iekšā ar gleznām. Vienu no tām viņš apgriež otrādi un atbalsta pret krēslu.

K o n t i (novietodams apskatīšanai otru gleznu). Princi, es jūs lūdzu ņemt vērā mūsu mākslas robežas! Daudz kas no tā, kas mākslā ir vispievilcīgākais, atrodas ārpus tām. – Nostājieties, lūdzu, tā!

P r i n c i s (pēc neilgas skatīšanās gleznā). Lieliski, Konti – noteikti lieliski! – Tas attiecas uz jūsu mākslu, uz jūsu otu. – Taču ir glaimots, Konti, pilnīgi, bezgalīgi glaimots!

K o n t i. Šķiet, ka oriģināls tādās domās vis nebija. Arī patiesībā nav necik vairāk glaimots, kā mākslai jāglaimo. Mākslai jāglezno, kā jau plastiskā daba – ja tāda eksistē – ir tēlu iecerējusi: atmetot atkritumus, kurus pretestību izrādošā viela rada neizbēgami, atmetot postījumus, ar kuriem laiks pret šo tēlu cīnās.

P r i n c i s. Domājošs mākslinieks turklāt savam darbam dod papildu vērtību. – Tomēr oriģināls, jūs sakāt, neievērojot to, uzskatīja –

K o n t i. Piedodiet, lūdzu, man, princi! Oriģināls ir persona, kurai jāizrāda gods. Par viņas nepilnībām es neko teikt nevēlos.

P r i n c i s. Kā jums labpatiks! – Un ko sacīja pats oriģināls?

K o n t i. „Esmu apmierinā

P r i n c i s. Ne...neglītāka? – Jā, tas ir īstais oriģināls!

K o n t i. Un ar kādu sejas izteiksmi tas teikts – no kuras, protams, viņas portrets nerāda ne zīmes, nemodina nekādas aizdomas.

P r i n c i s. To es arī domāju! Tieši tai ziņā redzu bezgalīgu pieglaimošanos. – Ak, es pazīstu šo lepno, ņirdzīgo izteiksmi, kura izķēmotu pat grācijas seju! – Nenoliedzu, ka skaista mute, kas reizēm mazliet zobgalīgi savelkas, nereti tāpēc ir daudz skaistāka. Bet, ziniet, tikai mazliet. Nedrīkst savilkties līdz grimasei, kas gadās mūsu grāfienei. Turklāt acu uzraudzībai saldkaislākās zobgalības jāierobežo. – Tādu acu mūsu krietnajai grāfienei vispār nav. Nav arī pat šajā gleznā.

K o n t i. Jūsu gaišība, esmu ārkārtīgi samulsis. –

P r i n c i s. Un par ko? Visu, ko māksla no grāfienes lielajām, izcilajām, stīvajām, stingajām medūzas acīm var izveidot labu, jūs, Konti, esat godīgi izveidojis. – Vai es teicu „godīgi”? – Ja būtu mazāk godīgi, būtu godīgāk. Jo sakiet, lūdzu pats, Konti, vai šis portrets dod iespēju novērtēt grāfienes raksturu? To taču vajadzētu gan. Lepnību Jūs pārvērtāt cienīgumā, ņirdzīgumu smaidīgumā, tieksmi uz pārspīlētu sērīgumu – maigā grūtsirdībā.

K o n t i (mazliet saīdzis). Ak, princi, mēs, gleznotāji, rēķināmies ar to, ka gatavo portretu ņems tikpat kaislīgs pielūdzējs, kāds viņš bijis, darbu pasūtot. Mēs gleznojam ar mīlestības acīm, un mīlestības acīm vajadzētu arī mūs vērtēt.

P r i n c i s. Jā, bet, Konti, – kāpēc jūs ar to neatnācāt agrāk, pirms mēneša? – Lieciet to prom! – Un kas ir otra glezna?

K o n t i (paceļ uz augšu otrādi nolikto gleznu). Arī sievietes portrets.

P r i n c i s. Tad es gribētu to drīz – labāk nemaz neskatīties. Jo ideālam šeit (ar pirkstu rāda uz pieri) jeb vai drīzāk šeit (norāda uz sirdi) tas tik un tā netiktu klāt. Es gribētu, Konti, apbrīnot jūsu mākslas izpausmes citās tēmās.

K o n t i. Var būt māksla, kas ir vairāk apbrīnas vērta, bet noteikti neviena tās tēma nav vairāk apbrīnas cienīga kā šī.

P r i n c i s. Varu derēt, Konti, ka tā ir paša mākslinieka sirds pavēlniece. (Tikmēr mākslinieks pagriež gleznu pret princi.) Ko es redzu? Tas ir jūsu darbs vai manas fantāzijas veidojums? – Emīlija Galoti!

K o n t i. Kā, lūdzu? Princi! Jūs pazīstat šo eņģeli?

P r i n c i s (mēģina saņemties, vienlaikus ne uz mirkli nenovērš acis no gleznas). Tā pa pusei! –Tik daudz, lai satiekot atkal pazītu. – Pirms pāris nedēļām es viņu kopā ar māti ieraudzīju kādā biedrībā. Pēc tam manīju viņu tikai svētvietā, kur lieki blenzt neklājas. Pazīstams man ir arī viņas tēvs. Viņš nav mans draugs. Viņš visvairāk pretojās manām pretenzijām uz Sabionetu. Vecs zaldāts, lepns un rupjš, tomēr krietns un godīgs!

K o n t i. Tēvs! Šeit mūsu priekšā ir viņa meita.

P r i n c i s. Dieva vārds! Kā atspulgs spogulī, mats matā! (Joprojām viņa acis skatās tikai uz portretu vien.) Konti, jūs taču zināt, ka mākslinieku pa īstam slavē tieši tad, kad, redzot viņa radīto, aizmirst par slavēšanu.

K o n t i. Tik un tā šis darbs lika man būt ļoti neapmierinātam ar sevi. – Un tomēr vienlaikus es esmu ļoti apmierināts ar savu neapmierinātību ar sevi pašu – – Ak! Kāpēc gan mēs nevaram gleznot tieši ar acīm! Garajā ceļā no acs līdz rokai un līdz otai pārāk daudz kas pazūd! – Taču, kā jau teicu,
es zinu, kas šeit pazudis un kādēļ tam bija jāpazūd. Un ar zaudēto es arī lepojos, vēl lielākā mērā nekā ar to, kam neļāvu pazust. Jo zaudētais vairāk nekā saglabātais ļauj man atzīt, ka esmu tiešām liels mākslinieks, vienīgi mana roka ne vienmēr ir tāda mākslinieka roka.

Precizējums par G.E. Lesinga lugas EMĪLIJA GALOTI tulkojumiem teātros Latvijā.

Jau pēc grāmatas iespiešanas konstatētas pāris neprecizitātes. 133.lappusē nav pareizs apgalvojums “pirmais latviskojums”.

Traģēdijai “Emīlija Galoti”, kā man 22.03.2017. kļuvis zināms, ka šis visdrīzāk varētu būt jau trešais latviskojums, tomēr pirmais, kas publicēts grāmatas veidā. 4.lappusē savukārt būtu bijis derīgi pieminēt, ka luga “Emīlija Galoti”ir izrādīta arī latviešu valodā – Rīgas latviešu teātrī 1896.gadā, izmantojot, visticamāk, Jēkaba Velmes tulkojumu, par kura rokraksta turpmāko likteni gan var tikai minēt.

Turklāt, turpat, 4. lappusē vēlami bija atgādināt arī par 1957.gada maijā notikušo “Emīlijas Galoti” Izrādi Leona Paegles Valsts drāmas teātrī Valmierā. (Režisore Anna Lāce, Emīlijas Galoti lomā – Māra Zemdega, piedalījušies aktieri:E.Sukurs, B.Priedītis, A.Martinsons, A.Vidiņš, M.Adamova un V.Liepiņa.)

Tulkotājs Imants Tuņķelis.

Dzeja
Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu. 

Mūsu spalvainie priekšteči tupēja
kokos mūžmežā, dusmīgi bļāvs.
Tomēr mūžīgi tie tur neizturēja –
ir pasaule asfaltā, namus jau
ceļ līdz trīsdesmitajam stāvam.

No blusām tiem aizbēgt izdevies
Uz telpām centrālapkurinātām.
Var sēdēt un telefonu griezt.
Un joprojām šiem zeļļiem nagi niez
uz to pašu, kas kokos bij prātā.

Gan dzirdams, gan redzams tālu tiem,
Tie sajūt, kas kosmosā kustas,
Tie moderni elpo un salutē.
Ši zemeslodīte mācīta tiek
un skalota šķērsām un krustām.

Tie vēstules aizšauj pa caurulēm
Tie mikrobus audzē un galē,
Tie dabu ar ērtībām apveltīt lemj.
Tie gaisa skrējējas mašīnas ņem
un nedēļas divas debesīs paliek.

No apēstā atlikumproduktiem
tie ražo ne mazumu vates.
Pat asinsgrēks ārstējams tiem/
Ir saskaldīts atoms. Un stila pētniekiem
jau noteikts Cēzara pēdu platums.

Ar viu galvām un mutēm progresā
tiek cilvēce virzīta svētīgi.
Bet vienlaikus viņi pamatā,
Ja paskatās vērīgi, ir tik un tā
joprojām tie paši pērtiķi.

Piezīme. Latvijā dzimušo cilvēku neapturamais sarukums paradoksāli nez kāpēc jau vairāk nekā piecpadsmit gadus iet roku rokā ar it kā inteliģentu pasaules dzejas klasikas nelasītāju procenta pieaugumu vēl kaut cik grāmatas lasošo vidū. Vajadzētu šo savādajiem izglītotiem intelektuāļiem raksturīgo procesu vismaz palēnināt.

Atdzejotājs

Lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu 

Iepriekšēja piezīme – privātās mantības paātrinātās uzkrāšanas drudzī nelikumīgi nodarbinātā un atlaistā pārdevēja grib saņemt algu, bet:

Santa

sākumā kautrīgi, bet vēlāk iekarst.

Bet saimniek! Teicāt pats, ka strādāju es godam...

Un citas izvēles ir taču brīvas, protams,

Un katrai paaudzei šai ziņā cits ir stāsts...

Jums nebij, nav ap manām krūtīm jāčamdās!

Turklāt pie jums jau sešas nedēļas ar pusi

Es raujos, bet vai algu saņēmusi?

Un tēvs man...

Ventis

Divas ēdienreizes nerēķini?

Ne graša vairāk darbs tavs vērts nav, zini!

Un mūžam garastāvokli vien bojā...

Tad laidies, lasies, zūdi, gaisti, ārā, projām!

Santa

ceļas augšā. Gandrīz raudādama

Es sūdzēšos...

Ventis

Ņirdzīgi

Bez darba līguma?

Viss būs pēc taisnības un likuma!

Lēni, toties noteikti paver durvis uz labo pusi.

Santa iziet ārā.

Ventis domīgi

Es darbā neņemu, ja līgt uz papīra man prasa,

Un, reiz nav līguma, tad patriekt – bēda maza...

Gan godīgāk man būtu pažēlot šo skuķi

Un piestutēt ar dažiem latiņiem kā kruķiem,

Vai es kāds zvērs? Bet vai tad palīdzēt var ko,

Ja vienā laidā virsū gāžas fors mažor:

Tik tikko bāra īre divkāršota

Un veikals... zeme... vispār... dārgs viss ļoti.

Bij agrāk laiks, kad pats no laba prāts

Pat svešiem ziedoju no ilgi krātā,

Bet tagad tas pie malas! Citas bēdas sāp,

Kā kaut vai daļu sava īpašuma glābt.

Ielej savā kafijā balzamu un iedzer.

Ritmiski klauvējieni pie ārdurvīm labajā pusē, tad tās veras.

Ienāk Zenta Aizsalniece, gaumīgi, bet spilgti, viņas vecumam

laikam gan pārmērīgi spilgti ģērbusies.

Zenta

skatās rokas pulkstenī

Es laikam esmu precīza. Labvakar!

paraugās uz balzama pudeli, otro kafijas krūzīti, it kā

gribēdama kaut ko teikt, bet laikus atjēdzas, parausta plecus

un klusē.

Ventis

pretēji sākotnējam plānam neviļus sāk skaidroties.

Varbūt šķiet savādi tev tas, kā saka...

Ja cilvēks ir no darba sviežams ārā...

Mazliet nervozi aizvāc Santas krūzīti un atnes jaunu Zentai.

Zenta tikmēr jau iekārtojusies krēslā.

Zenta

Šis prieks tad jābauda tev lēnā garā...

Sabīstas no pašas teiktā.

Ja joks ir padumjš, lūdzu, ļaunā neņem,

Par nākamību ātrās dusmās nelem!

Ventis

Par lietu!

Zenta

Atsevišķi abu bizness klibo,

Pēc kļūdām sapratu, ka vienoties es gribu...

No mūsu rokām aiziet veikals viens pēc otra,

Bet spēkus kopā saliekot... varbūt ko noturam?

Ventis

Kad salipusi tu ar jākli jauno,

Kad tevis dēļ mums ģimene krīt kaunā

Un kad tavs bizness - viena liela kļūda,

Jo der priekš Arņa vien un suņu būdas...

Kā izskatās tavs firmas veikals “Zibens” ?

No precēm tukšs un pliks kā maukas dibens!

Un Runčukalnā, teiksi, daudz tev pelna?

Ir zināms jau, ka štruntu un ne velna!

Un kāpēc un no kā man tagad jāpalīdz

Šim studentam, kas šķiroties tev iedalīts... ?

Zenta

Par bērnu dalīšanu atgādini?

Bet Raitis tomēr tavs ir arī, zini!

Ir ķeza, viņu vilkt nav manā varā,

Es garantēju... atdošu reiz parādu...

Ko vairs par Runčukalnu tērēt vārdus,

Bij neizdevīgs, nu ir lēti pārdots.

Un Arnis... mana magnētiskā malduguns...

Ventis

Par daikta darbu kurš sev naudu prasa, zagļa purns...

Bet vari to par svētbildi kaut likt,

Viss viens man, maksā Raitim to, kas līgts!

Jums dzīvoklis liels esot, gaisā to sit!

Zenta

Bet mainās viss, un nevaram vairs sadzīvot:

Jo divas Arņa istabas man tagad nozied

Un vienā istabā man pašai jādzīvo...

Ventis

sašutis kliedz:

Viss noformēts uz Arņa vārda, vista?!

Zenta

Ne viss... viens mājoklis ar divām istabām ,,,

Gan divreiz mazāks man, bet īsts ir dzīvoklis.

Ventis

saķer galvu

Vai vispār iespējams tik zemu krist?

Daudz tūkstoš vērtu dzīvokli ņem parazīts!?

Un citkārt visi nagi lata dēļ tev trīc!

gandrīz triumfēdams, izgāzdams ilgi krājušos rūgtumu

Tavs magnēts iedeva tev smuku kurvīti

Un ugunīgu aizgrūda aiz durvīm...

Man tevis dēļ tik daudz ir sāpējis,

Un nu ir jābūt abu glābējam,

Kad tu uz visām pusēm mantu sēj

Un sildi blēžus savā azotē..…

Zenta

Izbeidz vājības un augstu nelec!

Otra sēto redz, bet savu neredz –

Kā tad bij, kad tu ar kreiso preci

Kontrolieriem akli virsū lēci?

Laime, ka vēl žigli Čepukaitis

Pusi soda gudri novārdoja...

Ventis

Atcerējusies diez ko tu, aita!

Kurš visvairāk dzina Intu projām,

Kurš visvairāk rāja, pazemoja?

Zenta

Vairāk, mazāk... prātošana lieka...

Kopā lēmām – netaupīgs pārlieku:

Slimo pārdevēju atlaižot,

Pierunāja pabalstu tai dot...

Vēlāk Anta abiem teica mums:

Augs bez viņa mūsu īpašums!

Nu un patrencām šo darbinieku,

Varbūt pārspīlējot kādu nieku.

Ventis

stiepjot vārdus

Bij tev īsta sirdsdraudzene Anta...

Kā tad piebriest īpašums jeb manta?

Zenta

Krāpa visus! Čūska! Intrigante!

Sirds un nervi man no viņas čupā!

Ventis

Tevis pašas ievārītā zupa...

Čepukaitim piedēvē nez ko,

Nepierāda, protams, it neko:

Viņam visu dokumentu saraksts,

Antas meliem pārāk maza vara...

Zenta

Ko tad nesauc atpakaļ šo gudro?

Ventis

Pazaudēji atmiņu un putro?

Nieks par Intu, nesaderam kopā,

Nelaime bij – nostāties pret Gobām.

Īpašnieki, puse visas mantas...

Jūsu pārgudrība, tava, Antas...

Juris drusciņ aizstāv Čepukaiti,

Jums tūlīt pie rokas padoms, aitas!

“Juri, izdari priekš firmas ko labu:

Parakstu uz algu sarakstiņa dabū!”

Viņa dēl Ints parakstās, ne graša nesaņem...

Jums tas patīk, tad var Gobu aizdzīšanu lemt.

Izdodas! Veikali divdesmit seši un bāriņš!

Trūkumi sīciņi – atmaksāt kapitāldaļas.

Jāpelna, jāsagrābj ienākums kāri,

Antucim prēmijas lielas un brīvākā vaļa...

Saprotu beidzot – nekas ar mums nenotiek nejauši:

Braucām uz augšu, bet nonācām dziļākā lejā:

Veikalu septiņreiz mazāk, bet peļņas jau desmitreiz!

Zenta

Gribēts un uzsākts, kā vajag, bet trāpījās šis tas greizs.

Ventis

Man bija jāatbild par preču pievešanu

Uņ tev – par vadīšanu un par uzskaiti...

Dēl tevis Anta nesa cauri mūs kā ganus,

Prom atbilstošie dokumenti, dators izdzēsts,

Vai to par dabas katastrofu uzskati?

Nekā no blēdes juridiski nevar izplēst,

Un toties var no panckām pārdevējas rāt

Par to, ka grāmatvede neprot rēķināt

Un izdomā tur iztrūkumu, kura nav!

Zenta

Jel pārtrauc vecos mēslus man uz čupra kraut,

Ar trulu zāģi nervi sazāģēti jau.

Bij kļūdas, atvainojāmies, ak, lielā lieta!

Lai bēg vai nāk, mums nestāv tukšas darba vietas.

Es – muļķe? Divus gadus mums jau manta šķirta,

Tu arī zaudē daudzus veikalus, kā dzirdams?

Ventis

Tas ir kas cits. Aug lielveikalu konkurence...

Zenta

It kā es būtu ārpus tās, tu lupatbrenci!

Tad vienojamies, vai?

Ventis

Ja darīsi, kā likšu.

Es tavu stūrgalvību tagad lokā liekšu.

Par savām cūcībām tu nolūgsies papriekšu.

Par mani nievu vārdus mutē neņemsi,

Par komerciju it neko vairs nelemsi,

Vārds “Zibens “ vispār jānolikvidē,

Jo puikas taisa jau tā “Zē” par “Dē”.

Būs viena firma tikai, proti, “Grasis... ”

Un tu to nevadīsi, seksā pasistā,

Bet strādāsi un... biežāk darbā prastā,

Par apkopēju pat un reizēm pārdevēju...

Zenta

Vai mani atpakaļ par sievu sauc?

Ceļ pārāk lielu tavi vārdi vēju.

Ventis

sašutis

Ko? Gadu gadiem man uz galvas krauts,

Un alfonsam it visu ķēzīt ļauts!

Par sievu!? Lai nu viens tik paklausās!

Zenta

Tad esi viens un klausies, teļa pakausi!

Es pelnus sev uz galvas kaisīt varētu,

Ja šķirta nebūtu vai būtu mīļākā,

Koķeti uzsmaida Ventim, tas saviebjas,

No tevis iedomātā šo to darītu,

Bet brīžiem lamātos ar tevi tik un tā...

Kad nu diez ko grib diktēt svešs man tēviņš,

Tad čau, ardievu, atvados no tevis!

Gan būs, kas sešus tūkstošus man maksās

Par “Zibeni”, un tas nav dārgi taksēts...

Pagriežas promiešanai.

Ventis

uztraucies

Nav prāta darbs... ko pati cel, to nojauc!

Zenta iet uz durvīm. Ventis stājas ceļā..

Nu, neskrien... paskaidro... es atvainojos...

Zenta

Ar vārdu šo tad arī vajag sākt,

Nav jāspļauj ārā viss, kas tev ir iekšā,

Par vājībām pats nolūdzies papriekšu,

Bez tā tev manu mantu nepievākt!

Ak, biznesu tev laida dēlī bābas?

Bet līdzi pakaļ skrēja vīrs vai āksts?

Ak, palaistuve, nabadziņu krāpa?

Bet ja no drūmā seksa viņa glābās –

Tik vienmuļa, no kāda mušas sprāgst...

Ventis

nomierinājies

Man uzdoties par dzelzsvīru nav dūšas,

Bet nez vai paraugs būt var dullas mušas...

Ja lemt un vadīt būs man brīva vaļa,

Tev atstāšu es firmas mantas daļu!

Zenta

Uzreiz tā jāteic bij! Lai miers un “Grasis”!

Sniedz Ventim roku, viņš priecīgi to saņem.

Ventis

Miers, “Grasis... “ Nāksies saraut, joki mazi!

Pie loga rūts viegli pieklauvē divi Helovīna svētkiem

maskojušies stāvi: viens no galvas līdz kājām sieviešu drēbēs,

uzmaucis galvā ļoti piemērotu, izdobtu ķirbi ar caurumiem

mutei, degunam un acīm (no ķirbja iekšpuses spīd mazs

kabatas lukturītis); otrais apsējis lakatiņu, bet tērpies biksēs

un svārkos un tur labajā rokā mazāku ķirbi.

Ventis

paskatās, par Santu domādams

Reiz izmestā nav jāielaiž nekādā ziņā.

Aizslēdz durvis.

Zenta

paceļ glāzi

Par mani un par tevi! Velns ar viņām!

Ventis

saskandina glāzes ar Zentu.

Laiks dzert par mums, bet pigu jums,

Ja tikai man ir ieguvums...

Uzlūdz Zentu  un abi sāk arvien straujāku deju.

Prieks dejot mums, bet pigu jums,

Ja man vien nav kāds zaudējums.

Lai veiksme mums, bet piga jums,

Ar to ja gūts man īpašums!

Mums panākums, bet piga jums,

Lai ātrāk aug mans īpašums!

Tikmēr dauzīšanās pie loga kļūst arvien skaļāka. Skan arī

māksloti sievišķīgi spiedzieni.

Sist vai...

Abi maskotie ar spēku, tomēr mazliet piesardzīgi triecas

slēgtajās durvīs.

Zenta

strauji

Slēdz vaļā, kurlais, viens ir Raitis!

Maskotie

savās dabiskajās balsīs

Mūs galu galā beidzot iekšā laidīs?

Ventis atslēdz durvis.

2.aina

Strauji, it kā ielauzdamies, ienāk maskotie: Raitis un Centis.

Raitis

Trick or treating! Trick or treating! Trick or treating!

Raitis un Centis

reizē

Apkrāpsim vai pacienāsit? Rīt un plītēt!

Apsveicināšanās, sarokošanās, rosība. Pateicoties Venta un

 Zentas pūlēm, uz galda parādās papildu ēdamie un dzeramie.

Zenta

Ko tad maskotie tik sveši un tik bābiski?

Centis noņem lakatiņu un noliek ķirbi uz blakus galda.

Raitis

Tikai tā, kā seno angļu bērni... dabiski!

Viepļu bērni, biedējoši, jautri... jauki!

Tos pat Latvijā vairs neatzīst vien lauķi!

Ventis

Vismaz pie galda lai tev parasts puiša izskats!

Kur ellē der šie brunči, maskas nelatviskās...

Raitis pašūpo galvu, bet, uztvēris Zentas mājienus, paiet sānis,

ātri pārģērbjas un novieto savu ķirbi blakus Centa

dārzenim.

Raitis,

atgriezdamies pie galda

Ar tēvu mātei uzlabojies interfeiss,

Un paklausīgais dēls tiks aplaimots uzreiz!

Ventis

sāk dusmoties

Beidz angļu makaronus kārt uz ausīm mums,

Bļauj latviski, cik gudrs tu un cik es dums!

Neveikla pauze.

Centis

samierinoši

Nav vienkāršs, bet nav kaitīgs datorprātnieks,

Vai teic viņš “fails” vai pārtulko par “datni”...

Zenta klusēdama šad tad piedāvā puišiem ēdamos un

dzeramos, tie piedāvājumus labprāt pieņem.

Ventis

Jā, dators... jaunu vārdu tūkstotis un simts,

Bet nepalīdz nenieka man, kad firma grimst.

Brauc vārdotāji viesos ķirbju podus gāzt

Un laikam gan no večiem arī naudu kāst...

Man ir ar māti atkal bizness vienots kopā,

Raita starpsauciens: “Viss vēlreiz topā!”Centis aplaudē.

Bet, lai tas pastāvētu, nāksies dzīvot skopāk!

Raitis

Es  varu sevi kaut vai kokā dzīt,

Bet ne no latiem simts vēl ietaupīt,

Es, students budžetnieks, kas nikni zaurē,

Bet kojās nolietotās nīkst kā bauris.

Vai liksi badu ciest un staigāt vīzēs?

Daudz vieglāk ienākumus optimizēt!

Centis

Ja tēvs man solījis, ka mēs to varam,

Un līgums, kad cik jāmaksā, jau slēgts...

Bez tūkstoša man dzīvoklis ies garām

Un drīz tam cena stāvus augšup lēks.

Kas pēkšņi uzbrucis tik nepārvarams?

Ventis

Lai būtu jums ne tikai šoreiz nauda,

Pirms tam, kas nepieciešams, jāizsver!

Es opti... mizošos ar jums, cik jaudas,

Mans student izcilniek, rāda uz Raiti

Mans menedžer! Rāda uz Centi. Pēc tam atver kabatas

piezīmju grāmatiņu. Raitis un Centis iekārtojas tuvāk tēvam,

gatavojas iesaistīties komerzciālajā sarunā arī Zenta.

Dzirdama paklusa runāšana, kuras laikā vairākas reizes priekškars

taisās ciet un tūlīt atkal veras vaļā. Beidzot tas

atveras un apstājas. Turpinās Venta runa.

Ventis

Dot prom var abas sīkbodes, kas dziļos laukos,

Vien sameklējiet idiotus, kas tās pirks...

Tur vasarā trīs simtu peļņa liekas jauka,

Pa ziemu zaudējumi – pieci simti ir.

Bet veikals tuvākais, kam ūdens mutē smeļas,

Ar piešprici par ienesīgāko ir ceļams.

Tāpēc no prasītā jums taisos pusi dot,

Jo šajā bārā visus nevar pabarot!

Centis

Zentai

Ja labi grib, pat “Zibeni” var nopļurrāt,

Par ko es arī pateicos tev, mīļā māt!

Ventim skaļi

Tu solīji... tu – vīrs... un tev nav vārda!

Ventis

skaļāk nekā Centis

Ir fors mažor!

Raitis

tikpat skaļi

Nē! Abu senču bardaks!

Jums ir vienalga, students es vai gans!

Ventis

mierīgāk

Tu tērē vairāk nekā doktorants...

Un ja pie jaunās stipendijas tiec...

Centis

Ventim

Lai kā tur students, mani neaiztiec!

Var firma aizņemties, beidz žņaudzīties!

Ventis

atkal paceļ balsi

Sen kredīts griestos, liksim punktu. Klusiet!

Tam nedošu nekā, kas neņems pusi!

Var vairāk aizņemties pats menedžers

Un iztikt students, ja vien mazāk dzers...

Raitis

paķer savu ķirbi un to šūpo

Papa  purvā puikam sola soli “pā”,

Paga, papa, sulu solīt – solīdāk!

Laba lapa, pacel, papa, pappapa!

Papa krāpa, pacienāja, ap-krā-pa.

Visi žestikulē, grib vēl ko teikt, bet aizveras priekškars.

Fragments lasītāju iepazīstināšanai ar tekstu

Dzirdēts – ja ar dāmu nevar bērnus baidīt.

Tad tās īstais gan jau viņu sameklēs

Tradīcijas kopjot un ar maisu gaidot,

Reiz jūs sapratīsit, cik tas samelots.

Veselai un sveikai gribas augstā plaukta...

Ļauno lozi spriedze vai man devusi tāpēc?

Iznīkst īstais, sacerētais, nesasauktais,

Mīļais, kas bez meklēšanas pazaudēts.

Mani ārste “P” bez bažām pēta,

Mājās braucu saslavēta.

Progress lielāks esot nekā cerēts,

Režīms derēja un derēs.

Turpmāk varot nostiprināt vinnēto,

Apstarojot iepriekš minēto.

Bet par azartspēli tapis viss kas,

Arī starojums man riskants.

Virve pāri aizai. Notrīc kājas.

Soļo tālāk, dejotāja!

Saulains un rožains pie manis nāk augusts,

Dzimšanas diena ar radiem un draugiem.

Atmestas dienas par šausmām un draudiem,

Nākotnē atkal ar cerībām raugos.

Parastais dzīvesveids nesen bija ārpus manis un aiz,

Tagad tas atprasīts, atciests un atkarots,

Bet joprojām pareizs ceļš jāmeklē vairāk par maizi

Un vēl jāzīlē, cik no tā atkarīgs.

Bet, kad ārstēties atļauts stilā jau brīvā,

Nevaru ilgāk lēnīgu kvēpšanu ciest!

Atsāku Zinību dienā pa īstam dzīvot,

Skolas darbā kā Dzimtenē atgriezusies.

Acis ir, kas mani gaida,

Ausis ir, kas dzirdēt grib,

Vēl es varu –  pilnā gaitā

Domas padzenāt, lai zib!

Velns lai nerauj, Dievs lai neņem,

Dejot ļauj virs bezdibeņa!

Kājas ir, kas cer nākt blakām,

Sirdis ir, kas līdzi jūt.

Pārāk daudz man vēl ir sakāms,

Vai es drīkstu – nepagūt?

Velns lai nerauj, Dievs lai neņem,

Dejot ļauj virs bezdibeņa!

Stundas. Pulciņš. Pasākums.

Zvaigžņu dienas. Nedēļas.

Izjaukts līdzsvars. Pārbaude.

Mostas tomēr. Neģēlis.

V

Vēl mierinājums zara galā,

Tur zvirbuļbalss, šķiet, čivina “varbūt... “,

Bet kājas iestieg smagā mālā.

Jau atgūtais kāpēc tik strauji zūd?

Un darbs uz brīdi aizslīd melnā tālē,

Kaļ galvā dzeņi to, kam lemts nav būt.

Bet tad, kad beidzot ir no dubļiem izkāpts,

Kāds citāts anonīms sāk prātā milzt:

“Asiņaino kreklu plēsis driskās,

Klusēdams, bez vaida jūrnieks mirst... “

“— Ko, skolotāj, vai atkal ārstēsities?

Nav taisnīgi, ka bieži Jūsu trūkst.

To, ko Jūs stāstāt, nepateiks tā citi,

Kaut vai par pirātiem, turklāt vēl atklājējiem,

Mēs klausīties ar lielu aizrautību spējām,

Bet Jūsu viedokli nu gribam lūgt,

Kā mīlēt, līgavaini izvēlēties,

Par sevi, kā to varat iztēloties?

Ja nē, mums skaļi jāsauc: ”Rūgts, rūgts, rūgts!”

Mums, lielām meitenēm, ir dabas dotas dziņas...

Bez šaubām, aso zēnu vien vērts saukt par Viņu,

Var nebūt bandīts tas, bet pirātam gan jābūt katrā ziņā!“

“— Diez vai Jūs griežaties pie īstā adresāta:

Kad saku “mīla”, ģeogrāfija man prātā.

Bet lai jau būtu.

Ģeogrāfes ilgas pēc pirāta.

Šur vai tur ir brašs un godīgs pirāts,

Pirāts meklē to, kas viņu prec,

Es ar brašo puisi būtu vīrā,

Diemžēl skatiens viņu nesaredz.

Brašais kāpis leduskalnā lūrēt,

Acīs kaisle starmetējus dedz.

Burukuģis Sapnis ienāk jūrā,

Puisis atsperas un kuģī lec.

Lielais Sapnis drāžas pilnās burās,

Puisis himnu mīlai skaļi rēc,

Kuģis saldās peld un sāļās jūrās.

Manas acis viņu nesaredz.

Pirāts ruma glāzi iecērt ribās,

Nesaprazdams, kāpēc rīkle svilst.

Tikt pie labas sievas tā tam gribas,

Ka pat mati nost no galvas dilst.

Braucis viņš no Litorīnas jūras,

Un no mūsu Mias krastā lec.

Ak un vai! Kas groza manas jūtas?
Kāpēc pirāts šķiet man jau par vecs?